Medijiem ir brīvas tiesības izteikt savus kritiskos spriedumus, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Taču situācija var kļūt draudīga, ja mediji nonāk pārlieku lielā atkarībā no sabiedrisko attiecību avotiem, kas bieži ir nekaunīgi savā neobjektivitātē. Turpretim daudzi mediji nepelnīti atzīst sabiedriskās attiecības par netaisnām, kas ir negodīgi.
Žurnālisti nereti koncentrējās uz politikas nebūtiskajām detaļām, uz kandidātu reitingu izmaiņām, tā sauktajām „raksturu problēmām” uz kampaņu „kļūdām”. Viscaur medijiem, lielāks uzsvars tiek likts uz reportieru interpretāciju, nevis uz to, ko kandidāti patiesībā dara un saka. Pat ja žurnālists fokusējas uz problēmām, novērojama tendence izvēlēties problēmas, kas šķiet svarīgas pašam žurnālistam un politiķiem, nepieļaujot domu, ka vēlētājiem varētu būt cits viedoklis.6
„Sabiedrībai nav vajadzīgi laikraksti, tai ir vajadzīga žurnālistika,” uzskata Klejs Širkijs. Iespējams, ka ar laikrakstu noietu, veidosies jauni mediji un uztraukumam nav pamata. Laika gaitā eksperimentālā kārtā mēs nonāksim līdz tādai žurnālistikai, kāda mums ir nepieciešama. Ja vecās institūcijas nedarbojas, tās nav jāmēģina saglabāt, bet gan jāveido jaunas. Un neskaidrība par to, kādas tās būs, ir normāla pārejas posma parādība.
Manuprāt, žurnālistika kā nozare nekad nezudīs, mainīsies tikai ziņu pasniegšanas veids. Tas ir tikai normāli, jo viss plūst un mainās, rodas jaunas idejas, attīstās tehnoloģija un žurnālistikai, tāpat kā visām citām nozarēm ir jāattīstās tam līdz. Kā tas notiks, mēs vēl nezinām. Būs interesanti redzēt kā attīstīsies mediju organizācijas, kā mainīsies žurnālista profesija. Mēs zinām tikai to, ka pārmaiņas notiek, un nav pamata domāt, ka pārmaiņas, kas loģiski izriet no mediju vides izmaiņām, ir kas tāds, no kā jāvairās. Mediji attīstās, un jau pašlaik ir redzami pirmie soļi šajā virzienā. 21. gadsimts ir atnācis ar jauniem izaicinājumiem, bet dziļākajā būtībā žurnālistikas tradīcija tiek saglabāta no gadsimta uz gadsimtu.
…
