Romas impērijas sabrukums.
Es savā ziņojumā nolēmu apskatīt tēmu “Romas impērijas sabrukums”, jo šī tēma man šķita interesanta, aizraujoša un plaša. Jo par iemesls Romas sabrukšanai nebija viens, to bija daudz, un tie veidoja veselu notikumu virkni. Savā darbā apskatīšu kā tas notika.
Mūsu ēras 2. gadsimtā Romas impērija bija sasniegusi savu vislielāko varenību un tajā pašā laikā sākās tās sabrukums. Milzīgo impēriju apdzīvoja desmitiem, pat simtiem dažādu tautu un cilšu. Katrai no tām bija citāds dzīvesveids un paražas, citāda sabiedrības attīstības pakāpe. Dažās provincēs, piemēram, Grieķijā, jau pirms pievienošanas Romas impērijai pastāvēja augsti attīstīta kultūra, bija izveidota demokrātiska valsts iekārta, tai pašā laikā Britānijā cilvēki dzīvoja vēl tikai ģints kopienā. Starp daudzajām impērijas tautām un ciltīm saglabājās arī sensenās naidīgās attiecības, kas daļēji palīdzēja romiešiem saglabāt virskundzību. Visvairāk Romu apdraudēja pakļauto tautu pastāvīgā tieksme atbrīvoties no romiešu virskundzības. Nepārtraukti Romas provincēs notika nemieri, sacelšanās kari. Tādēļ Romai vajadzēja būt pastāvīgā kaujas gatavībā, uzturēt spēcīgu, uzticamu karaspēku. Tādu karaspēku veidot kļuva aizvien grūtāk.
Itālijā un provincēs samazinājās sīkzemnieku skaits. Lielie zemes īpašnieki, izmantodami bezmaksas vergu darbu, vienmēr spēja ražot lētāku produkciju nekā sīkzemnieki. Arī valsts uzliktie nodokļi, kuri aizvien palielinājās, sekmēja sīkzemnieku izputēšanu. Visas lauksaimniecības zemes pārgāja lielsaimnieku rokās. Itālijā un provincēs izveidojās milzīgi plašas lauksaimniecības – latifundijas.
Mūsu ēras 2. gadsimta sākumā, izbeidzoties Romas impērijas tālākai paplašināšanai, samazinājās vergu pieplūdums. Latifundiju īpašniekiem sāka trūkt darbaspēka; lai labāk varētu izmantot lielās zemes platības, īpašnieki sāka sadalīt savus īpašumus nelielos gabalos un nodot tos par īpašu samaksu bezzemniekiem apstrādāšanai. Zemes nomniekus sauca par koloniem. Par kolonām varēja kļūt brīvie ļaudis un vergi. Tomēr neapstrādātās zemju platības palielinājās. Pilsētās proletāriešus uzturēja valsts, un tie, kaut arī dzīvoja nabadzībā, bija paēduši un varēja bez darba iztikt. Turpretī zemniekam, lai uzturētu sevi un ģimeni, bija jānostrādā no gaismas līdz tumsai. Laucinieki pameta smago zemkopja darbu un devās uz lielajām pilsētām. Romas iedzīvotāju skaits pārsniedza miljonu!
Romas pilsoņi vairs nevēlējās kalpot karaspēkā. Karavīram vienmēr bija jābūt gatavam zaudēt dzīvību, bet viņa nākotne pēc karadienesta nebija nodrošināta. Karaspēks Romai bija vajadzīgs, tāpēc vajadzēja līgt algotņus impērijas kaimiņzemēs. Romas impērijas karaspēkā aizvien mazāk palika tās pilsoņu un palielinājās svešzemnieku skaits, kuri karoja nevis par savu tēvzemi, bet tikai naudas dēļ.
Romas impērijas bojāeja.
Sākot ar mūsu ēras 2. gadsimtu, valsts aizvien vairāk un vairāk novājinājās. Visa vara atradās imperatora rokās, bet imperators bija kļuvis atkarīgs no karaspēka noskaņojuma. Karavīri bija tie, kas noteica, kuram cilvēkam kļūt par impērijas valdnieku, kuram šo varu atņemt. Dažu gadu laikā tika nomainīti vairāki imperatori.
Tajā pašā laikā spēcīgākas kļuva tautas, kuras dzīvoja aiz Romas impērijas robežām, īpaši Viduseiropā. Tagadējās Vācijas teritoriju apdzīvoja vairākas ģermāņu ciltis, kuru iespaids citu tautu vēsturē laika gaitā pastāvīgi pieauga.
Ģermāņi dzīvoja vēl ģints kopienas iekārtā un nodarbojās galvenokārt ar līduma zemkopību, kā arī lopkopību un medniecību. Ģermāņu cilšu apdzīvotās teritorijas klāja biezi mūžameži, zemkopībai piemērotu apgabalu bija maz.
…
