Neapšaubāmi, Latvija iet līdzi laikam un informācijas tehnoloģijas un komunikācijas ir veikušas milzu lēcienu attīstībā, tāpat kā citās valstīs, tomēr ar to nepietiek, lai varētu teikt, ka Latvijas ekonomikas modelis atbilst zināšanu ekonomikas modelim, pietrūkst augsti kvalificētu un izglītotu speciālistu, savukārt esošajiem (no kuriem liela daļa ir pirmspensijas/pensijas vecumā) darbs ir apgrūtināts novecojušās un mazattīstītās zinātnes infrastruktūras dēļ, nepietiekamā finansējuma (īpaši no valsts puses) dēļ. Studiju programmas universitātēs, koledžās un profesionālajās skolās Latvijā ir daudz, tāpat kā pašas augstākās un profesionālās izglītības iestādes, līdz ar to veidojas sadrumstalotība (profesori, pasniedzēji ir izmētāti pa visu Latviju, grūti veidot studiju programmu standartus un runāt par izglītības kvalitātes vienādību visās augstskolās – lai gan akreditētas, daudzas izraisa šaubas un nevieš uzticību).
Principi, pie kuriem vajadzētu pieturēties, turpmāk domājot par zināšanu ekonomikas attīstību Latvijā, ir diezgan skaidri, tomēr apjomīgi izpildē. Izglītības sistēmu nepieciešams sakārtot, mazināt sadrumstalotību un rūpīgi pārskatīt visu studiju programmu kvalitāti, nepieciešamību. Lai piesaistītu studentus un absolventus, jāpārskata iespējas palielināt budžeta vietu skaitu vai ieviest lielākus nodokļu atvieglojumus augstākās izglītības iegūšanai, kā arī jārada darba vietas topošajiem pētniekiem un zinātniekiem, ļaujot arī jaunajai paaudzei ieguldīt savas prasmes zinātnē. Apvienojot zinātnieku ar ilggadēju pieredzi un jauno zinātnieku spēkus, būtu iespēja runāt par inovācijām, izgudrojumiem un izaugsmi. Zinātnes jomā vēl viens svarīgs solis būtu valsts finansējuma palielināšanas iespējas izskatīšana, kā arī ES finansējuma un privāto investoru iesaistīšana. Iegūtās naudas izlietošanā lielāka uzmanība būtu jāpievērš pētniecības kvalitātei, mērķiem, pētījumiem un atklājumiem nepieciešamo resursu un zināšanu nodrošināšanai, kā arī starptautiskai sadarbībai. …