Dažāda nostāja autoriem ir arī pret pagātnes notikumiem. Pēc Freida, pagātne nosaka tagadni un nākotni, sevišķi bērnības notikumiem ir liela nozīme. Savukārt Ādlers definē pretēju principu. Tas nozīmē, ka nākotne nosaka tagadni. Cilvēka domas par nākotni, viņa mērķi nosaka to, kā viņš dzīvo tagad. Ādlers pievēršas prātam, nevis emocijām. Cilvēkam pašam jānosaka, kas ar viņu notiek, viņa rīcības sekas.
Freidam būtiskākais ir emocijas, pārdzīvojumi. Psihoanalīzes mērķis: ļaut cilvēkam no jauna pārdzīvot pagātnes notikumus, izjust tos. Viņš parāda, ka cilvēks ne vienmēr apzinās, ko un kāpēc dara to, ko nemaz negrib vai nav grasījies darīt, šī koncepcija zināmā mērā tiek saistīta ar jaunas pasaules atklāšanu.
Agro bērnības atmiņu analīze un sapņu interpretācija ir kopīgais abiem autoriem. Freidam bija svarīgi, lai atmiņas būtu reālas, konkrētas. Savā praksē Freids saskārās ar to, ka cilvēki izdomā notikumus, sevišķi par seksuālās varmācības tēmu. Savukārt Ādleram nelikās svarīgi, vai notikumi ir izdomāti vai reāli.
Interesanti ir tas, ka abas teorijas vairākos punktos nonāk pretrunās, jo akcentē dažādas personības puses, taču katram pašam svarīgi saprast, ka absolūtas patiesības nav. Katrs cilvēks izmanto savu pieredzi, Ādleram tā ir krietni atšķirīga no Freida, līdz ar to arī viņa koncepcija ir atšķirīga. Tikai apskatot vairākas teorijas izveidojas savs priekšstats. Mūsdienu psiholoģijā psihoanalīzes teorija ir populāra, īpaši personības sfērā. Z. Freida un A. Ādlera darbi tika tulkoti daudzās valodās un izdoti dažādās valstīs, to skaitā arī Latvijā.
…