Mirmekofāgi sastāda aptuveni 5 % no visām dzīvojošām zīdītāju sugām. Lai gan Austrālijā, Āfrikā un Dienvidamerikā skudru un termītu pārtiekošie zīdītāji sastopami visvairāk, šajos reģionos ir pārsteidzoši zema termītu un skudru daudzveidība un pat sastopamība. Tomēr to var skaidrot ar faktu, ka šiem dzīvniekiem ir augstas telpiskās prasības, kā arī šāda barošanās stratēģija efektīvi samazina sugu un indivīdu skaitu, kas var vienlaicīgi apdzīvot vienu un to pašu apgabalu. Lielai daļai mirmekofāgu ir zems populācijas blīvums. (Abensperg – Traun 1999) Tas ir vēlams, jo šiem dzīvniekiem ir ļoti augsta nišas specializācija. (Abba et al. 2010) Protams, ka mirmekofāgi var dzīvot tikai vietās, kur skudrām un termītiem ir piemēroti dzīves apstākļi. Piemēram, bieži applūstošas vietas nav piemērotas zemes kukaiņiem, jo sevišķi skudrām. (Redford 1986) Viena no visvairāk mirmekofāgu pārtikā izmantotajām skudru ģintīm ir Camponotus, kurā ietilpst aptuveni 1000 skudru sugu, kas apdzīvo Neotropisko apgabalu. (Gallo et al. 2017) Pastāv sakarība starp mirmekofāgu dzīvesvietu ar termītu vai skudru izplatības apgabaliem. Vairāk dzīvnieku, kas pārtiek gan no skudrām, gan termītiem, nāk no tropiskajiem apgabaliem. Lielākā daļa zīdītāju, kas barojas ar skudrām, dzīvo mērenajā klimata joslā. (Redford 1986) Lielākā daļa zīdītāju, kas pārtiek no skudrām un termītiem, ir sastopami mitros subtropu vai mērenā klimata apgabalos. (Abba et al. 2010) Runājot par divām lielākajām mirmekofāgu grupām, Amerikas placentāļu virskārtas (Xenarthra) pārstāvji ir sastopami tikai Zemes rietumu puslodē jeb tā dēvētajā Jaunajā pasaulē, bet zvīņnešu kārtas (Pholidota) sugas – tikai Vecajā pasaulē (Afro-Eirāzijā). (Reiss 2000)
Lai gan mirmekofāgiem ir augstas ekoloģiskās prasības šauri specializētā nišā un sugu daudzveidības ierobežojumi, to konverģenti attīstījušies pielāgojumi ir palīdzējuši tiem veiksmīgi izdzīvot un joprojām apdzīvot vairākus reģionus dažādos kontinentos.
…
