Vārds „psihoanalīze” pirmo reizi parādās 1896. gadā. To ievieš Vīnes ārsts Zigmunds Freids, kurš tolaik pat vispārdrošākajos sapņos laikam nevar iedomāties, kādu polemiku izraisīs viņa mācība, kuras klātbūtni tagad pat grūti aptvert. Tā ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu dzīves sastāvdaļu un radījusi savdabīgu mentālās orientācijas pamatu – zinātnieki, rakstnieki, ārsti, juristi, garīdznieki, skolotāji, nereti nemaz to paši neapzinoties, savā praksē balstās uz psihoanalīzes atziņām [1.].
Freids bija apbrīnojami labs novērotājs ar dotībām skaidri, drošsirdīgi un radoši domāt. Novērojot cilvēku uzvedības veidus un viņu komunikāciju veidus (vārdos un jūtās), viņš nāca pie slēdziena, ka cilvēka psihē pastāv vairāki slāņi - apziņas, priekšapziņas un zemapziņas līmeņi. Freida atklājumi un teorētiskie jēdzieni tā laikmeta ietvaros bija ļoti progresīvi, un viņa kolēģi uzskatīja tos par kontroversiāliem, pat neētiskiem jeb ķecerīgiem jēdzieniem. Laimīgā kārtā Freidam bija neatlaidīga daba un pietiekami stingra pārliecība. Viņš turpināja savu darbu, un viņa atklājumi un teorijas guva arvien vairāk atbalstu un vispārēju interesi [3.].
Psihoanalīze ir izaicinājums, ar kuru joprojām nevar samierināties, jo tas nav nedz noraidīts, nedz pieņemts. Freids maina visumā naivos un optimistiskos priekšstatus par apziņu kā dzīves centru un parāda, ka cilvēks ne vienmēr apzinās savas rīcības patiesos motīvus un dažkārt pat dara to, ko nemaz negrib vai nevēlas darīt. Freids parāda, ka psihe vai dvēsele ir plašāka par apziņu, kurā cilvēks ne vienmēr rīkojas kā saimnieks, ka tā nav reducējama uz fizioloģiskām vai garīgām norisēm [1.].
Psihoanalīze neaprobežojas tikai ar dziedniecību. Tā iespaido filozofiju un zinātni – lingvistiku, literatūrkritiku, socioloģiju, vēsturi, pedagoģiju, etnoloģiju un citas nozares [3.].…
