Zinot Zentas Mauriņas autobiogrāfiju, lasītāju bieži vien pārņem līdzjūtība un vēlme bijušo vērst par nebijušu, lai atvieglotu rakstnieces ciešanas, tomēr Z. Mauriņai piemērots būtu teiciens: „ Ja kaut kas tiek atņemts, kaut kas tiek dots vietā”. Šajā gadījumā tas ir talants, apbrīnojamais gribasspēks un par spīti visam dzīvot prieks, viņa vienmēr ir bijusi cīnītāja ar saviem uzskatiem un nostāju. Filozofijas būtība – gudrība. Ticība- ne tikai nenoliegt reliģiju, tā ir visdziļākā pārliecība par personīgo uzskatu patiesību. Rakstniece - optimālās filozofijas piekritēja. Viņa risinājusi attīstības un tās racionālā pamatojuma jautājumus. Tādejādi tas ļāvis prognozēt cilvēka un visas sabiedrības dzīvi gan autores laikā, gan šodien (gan tuvā, gan tālā nākotnē).
Rakstniece savos darbos meklējusi dzīves jēgu. Filozofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Jautājumi ir svarīgāki par atbildēm, jo uzdodot jautājumus cilvēks sāk lauzties ārā no nezināšanas un sāk saprast, par ko tiek jautāts. Z.Mauriņa vienmēr ir jautājusi.
Katra cilvēka dzīve sākas no piedzimšanas brīža. Visu dzīvi cilvēks pavada jautājot un meklējot atbildes uz šiem jautājumiem. Dzīves ceļā neatņemama sastāvdaļa ir ciešanas, sāpes, prieks, mīlestība, draudzība un dzīve beidzas ar nāvi. Visam, kas eksistē ir noteikti cēloņi. Pat mūsu esamībai, mūsu iespējai dzīvot, ciest un priecāties par šo pasauli ir pavisam konkrēts cēlonis- mūsu vecāku tuvība. Z. Mauriņas darbu centrā ir cilvēks, viņa garīgā pasaule, viņa vērtību pasaule. Rakstniece rakstījusi par mīlestību, draudzību, prieku, sāpēm. Tās ir tās lietas, par kurām rakstniece zināšanas ieguvusi empīriskā ceļā. Z. Mauriņa tāpat kā Heidegers ir autentiskuma piekritēja (atteikusies pieņemt lietas par pašsaprotamām vai attiekusies no citu cilvēku pieņēmumiem).
Šīs esejas uzdevums izpētīt mīlestību, draudzību, prieku un sāpes Zentas Mauriņas redzējumā un filozofisko saikni ar šo skatījumu. Savā darbā apskatīšu iepriekš pieminētās dzīves sastāvdaļas Zentas Mauriņas daiļradē.
Esamības jēdzienu filozofs Kants neuzskata par būtisku, atzīstot, ka loģiskajā lietojumā tā ir
Literatūra -„Ceļvedis filozofijā”, „Filozofija”
tikai sprieduma saiklis. Viņš saista eksistēšanu ar prāta darbības struktūrām un juteklisko intuīciju. Zenta Mauriņa savos darbos pievēršas esamībai un sasaista to ar juteklisko, tomēr neatņemama sastāvdaļa tam visam ir prāts. …