Zenta Mauriņa bija filozofe, rakstniece, esejiste, tulkotāja, Filozofijas zinātņu doktore. Dzimusi 15.12.1897 Lejasciemā, uzaugusi Grobiņas doktorātā, piecu gadu vecumā - pēc bērnu triekas - zaudējusi spēju staigāt. Mirusi 25.04.1978. Bāzelē (Šveicē), apbedīta Vācijā. Latvijā viņas dzīves laikā viņai bija šaurs atbalstītāju pulks, uzskatīja, ka viņa esot "irracionāla, eksaltēta mistiķe". Tikai pēc tam, kad Rietumvācijā vācu sirmgalvju vidū viņa ieguva milzīgu popularitāti, saņēma apbalvojumus, attieksme mainījās. Zentas Mauriņas talants, pašcieņa, neparastā personība bija psiholoģiskā nesaderībā ar autoritāro režīmu. Rakstniece svēti ticēja demokrātijai.
Zenta Mauriņa bija, gudra, drosmīga un garā stipra cīnītāja par saviem uzskatiem un nostāju. Zenta kā filozofe cīnījās pret vienaldzību, mantkārību un dvēseles kroplumu, viņas filozofijas būtība bija gudrība, viņa ir arī apskatījusi un risinājusi attīstības un tās racionālā pamatojuma jautājumus. Taču kā rakstniece viņa bija optimālās filozofijas piekritēja, viņa rakstīja par mīlestību, draudzību, prieku, sāpēm- par dzīves nepilnīgumu un netaisnīgumu, apkārtnes aprobežotību un ciešanu jēgu (šīs zināšanas viņa ieguva empīriskā ceļā). Mauriņa savos darbos pievēršas esamībai un sasaista to ar juteklisko, tomēr neatņemama sastāvdaļa tam visam ir prāts.
…
