Lasot Zentas Mauriņas esejas krājumus, man spilgti atmiņā ir palikusi tieši viena eseja ar nosaukumu ”Rakstnieks ar neizrunājamu vārdu”.
Izlasot tikai esejas nosaukumu, manī rosījās dažādas ideju pārpildītas domas. Pati sev jautāju, par ko gan būs šī eseja? Vai šis nosaukums ir jāizprot vārdu tiešajā nozīmē? Un sāku prātot, vai vispār pasaulē ir tādi rakstnieki, kuru vārdi, viņu pašu lasītājiem sagādā grūtības? Manuprāt, tas gan pašam rakstniekam gan arī lasītājam sagādā diskomforta sajūtu.
Lasot eseju, izjutu Zentas Mauriņas izjūtu kopumu un vārdos neizsakāmos pārdzīvojumus.
Mani piesaistīja pati esejas galvenā doma, ka cilvēkam ir jāpiemīt tikai lielai vēlmei kaut ko sasniegt un iegūt, un viss pārējais kļūst reāls un izpildāms. Tāpat arī Zentai Mauriņai bija neizsakāmi liela vēlēšanās satikt dzejnieku, kurš dzīvoja Vācijā kāda ezera otrajā pusē. Liela sakritība bija tāda, ka 7. maijā tieši Vācijā Zostas apkaimē, pašā Vestfāles vidienē, vienā no visvāciskākajām un vecākajām pilsētām bija iecerēts Zentas Mauriņas lekciju vakars.
Kādu dienu pirms savām lekcijām, viņa nolēma apciemot šo rakstnieku ar neizrunājamu vārdu. Bija auksta, lietaina un nepatīkama pavasara diena. Viņa ar savu palīgu brauca pāri tiltam un ezera otrajā krastā meklēja mājiņu, kas latviešiem bija pazīstama ar nosaukumu „Mēnesnīca”. …