Zenta Mauriņa ir viena no latviešu gaišajiem prātiem, kas pēc Otrā pasaules kara 1944. gadā devās trimdā, lai izbēgtu no politiskās vajāšanas. Emigrējot Z. Mauriņai bija jāsaskaras ar cilvēku attieksmi pret bēgļiem, kā arī jāpiedzīvo visdažādākie dzīves apstākļi.
Trimdā Z. Mauriņa saskārās gan ar cilvēku negatīvo, gan ar pozitīvo attieksmi. Lielākā daļa bēgļus uzskatīja par bezdzimtniekiem, beztiesībniekiem, kuri redz un jūt to pašu, ko pārējie cilvēki, bet nevar to darīt redzamu un saprotamu citiem. Pārējo acīs viņi nav valstij piederīgi. Tomēr arī svešumā ir ļaudis, kuru attieksme pret bēgļiem ir labestīga. Piemēram, sastaptais virsnieks Zviedrijā neatsaka rakstnieces Rosinantem desmit litrus benzīna. Pati Mauriņa atzīst: „Ja cilvēki Zviedrijā tikai mazliet līdzinātos šī virsnieka lietiskai, enerģiskai labestībai, tad mēs tur, tālajos ziemeļos, atradīsim iespēju dzīvot cilvēcisku dzīvi.” Iepazīstot vienu cilvēku, nevar spriest par visu tautu.
…