Zemnieku likumi 19.gadsimtā mūsdienu Latvijas teritorijā

Pārmaiņu laiks bija ļoti sarežģīts, jo muižniecība nebija gatava pilnībā padoties jauno vēsmu varai un centās izmantot zemnieku neizglītotību, kas bieži arī tika panākts. Tikai vēlāk (19. gds. otrajā pusē) latviešu saimnieki, pateicoties tam, ka tika slēgti “brīvie” nomas līgumi, tika pie turības, kas savukārt ļāva iegūt izglītību, kas bija viens no pamatnoteikumiem nacionālās pašapziņas veidošanās procesā. Protams, ka pārmaiņu procesi vienmēr ir saistīti ar grūtībām, un šoreiz tas nebija izņēmums – liela daļa saimnieku nespēja pārorientēties jaunajos apstākļos un bankrotēja. Šeit jāņem vērā, ka 600 gadu “verdzības” vāciešiem tomēr bija atstājušas savu ietekmi, kuru nebija iespējams izdzēst tik īsā laika periodā.
Šīs likumdošanas iniciatīvas, lai arī aizsāka reformas Krievijas impērijā, tomēr līdz pat gadsimta vidum nebija devušas taustāmu efektu, jo tikai 0,5% no visām klaušu mājām bija nonākušas zemnieku īpašumā.
1861. gadā ar Aleksandra II manifestu dzimtbūšana tika atcelta visā Krievijas impērijas teritorijā, tātad arī Latgalē un, lai arī visa zeme būtībā palika muižniecības rokās, turpmāk visiem zemniekiem tika garantētas zemes platības apstrādei, ko nodeva lietošanā līdz galīgai tās izpirkšanai.
Visi šie notikumi un likumdošanas izmaiņas veicināja un sekmēja pakāpenisku zemnieku turības augšanu, kas savukārt deva iespēju latviešiem izglītoties un sākt sevi apzināties kā vienotu nāciju, kas vēlāk pārauga arī neatkarīgas valsts idejā.
…