Jaunas dzīvības ienākšana mūsu pasaulē ir kā atbrīvošanās no mēnešiem ilgās tumsas ierobežojuma. Bērns ar savu pirmo bļāvienu pauž brīvību, mazulis var izstaipīt kājiņas, rociņas un sajust pirmos mūsu pasaules pieskārienus, sadzirdēt vecāku balsis. Kā dīgsts pavasarī, kas izlaužas cauri smagajai auklētājas zemes nastai un ierauga sauli, viņš var tiekties uz gaismu, siltumu. Gan bērns, gan izšķīlies cālēns no olas, gan krokusa zieds, izspraucies starp sniega un zemes velēnu sajūt brīvību. Tā nav pilnīga brīvība, jo šī jaunā dzīvība ir atkarīga no savas Mātes radītājas, dzīvības un barības devējas. Tas ir milzīgs solis uz brīvību, bērns, izaugs un iegūs pilnīgu neatkarību no vecākiem, cālēns izaugs un vista viņu vairs nepazīs, puķe gūs barību no saules, lietus, tik ziedam nebūs dota iespēja atsvabināties no zemes klātbūtnes bez nāves sekām. Cilvēkam ir dota vislielākā iespēja būt brīvam, bet vai viņš to izmantos? Vai cilvēks spēj, grib cīnieties ar važām, ko dzīve viņam mēģinās uzliks? Vai tas ir nepieciešams?
Nav viegli izprast brīvības būtību, jo dzīves laikā nākas saskarties ar vairākām tās formām- personas, valsts, gribas, apziņas, izvēles brīvības. Personas- lemt par sevi pašu un savu darbību, domāt un rīkoties saskaņā ar saviem priekšstatiem, valsts- valsts neatkarība, daudzu jo daudzu personu brīvība, kas nosaka cik ļoti varam apjaust savu personas brīvības devu. Apziņas brīvība- ir cilvēka būtība, sirds balss, mentālā pasaule, apziņas brīvībai vajadzētu būt brīvai no prāta ietekmes, kas saistīta ar personas brīvību. Personas un apziņas brīvību, neiznīcinot pašu indivīdu, likvidēt nevar, to var tikai nomākt, apslāpēt, nolikt, paslēpt, kur dziļi prom no ārējām izpausmēm.
…
