Viņš vienmēr sapņojis par dēkām un piedzīvojumiem – arī tie varētu kļūt par pilnestības mirkļiem. Tomēr nevienam no viņiem nekad nav izdevies šos īpašos brīžus piedzīvot – viņu dzīves parādās visai nožēlojamā gaismā. Varbūt pareizāk būtu tās dēvēt par eksistencēm, jo kas gan tā ir par dzīvi bez neviena brīža, kurā justs piepildījums?
Vēl viena nozīmīga tēma, par ko runāts šajā romānā, ir cilvēka dabiskā vēlme atstāt kaut ko pēc sevis. Kaut kas nozīmīgs, kas pēc nāves paliek šajā pasaulē un citu cilvēku lietošanā, it kā attaisno aizgājušā cilvēka eksistenci. Nav pārsteigums, ka savas bezjēdzīgās eksistences apziņas nomāktais Rakontēns tik ļoti vēlas radīt ko paliekošu. Iedvesmojies no vecā regtaima, dzirdēta kādā kafejnīcā, Rakontēns iztēlojas, kāda bijusi tā izpildītāja. Viņai noteikti jābūt piedzīvojušai pilnestības brīžus, šķiet, domā Rakontēns. Romāns beidzas ar jaunu cerību. Pēc Annijas aizbraukšanas, viņš rod jaunu jēgu, ar kuru aizpildīt savu smacējošo eksistenci un pārvērst to īstā, elpojošā dzīvē. Rakontēns nolemj rakstīt grāmatu, šoreiz vairs ne vēsturisku, bet gan romānu. Varam tikai minēt, vai viņam tas izdosies vai arī viņš piedzīvos kārtējo vilšanos.
…