Arī filmas atrisinājuma brīdī abu starpā neseko izrunāšanās, tieši pretēji – Amēlija aizspiež Nino muti un vēstījumu nolasa ar pieskārieniem. Arī dialogā pašai ar sevi tiek atrasts priekšmets, kas nogādā Amēlijas sajūtas līdz skatītājam un tas ir televizors. Amēlija skatās iedomātu savas dzīves dokumentālo filmu, raud un pārdomā, bet līdz ar to skatītājs var ielūkoties viņas pašas jūtu pasaulē, iepazīstoties ar viņas gaidām no dzīves.
„La Fableaux destin d’Amelie Poulain” ir savdabīga, oriģināla, vizuāli spēcīga un neparastiem varoņiem pilna franču kino konfekte. Tiem cilvēkiem, kino mīļotājiem, kuriem apnicis katru dienu redzēt vienu un to pašu un gribas svaigas krāsas. Šī ir viena no tām filmām, kuru jāskatās vairākkārt, ikreiz atrodot tajā ko jaunu, neievērotu un aizraujošu. Skaists ir mīlestības atainošanas veids, kas ir tik netradicionāls, tādēļ tik elpu aizraujošs. Noskatoties šo filmu uzreiz gribas braukt uz Franciju, uz Monmartru, sajūtot Francijas neatkārtojamo šarmu un pievilcību, pastaigāt pa tās ielām, piestāt pie īdzīgā dārzeņu tirgotāju, kā arī metro stacijā pavērot kādi cilvēki fotografējas ātrajās foto kabīnēs, pasēdēt kādā mazā kafejnīciņā, kurā pasniedz tikai vienu ēdienu – dienas piedāvājumu – gluži kā kafejnīcā, kurā strādā Amēlija. Vēl pievienojot sērīgi jautrās akordeona skaņas, šķiet, ka vienīgais, kas pietrūkst ir svaigi cepta, kraukšķīga franču bagete, bet ja iztēle strādā līdzīgi kā Amēlijai to var iztēloties pats skatītājs, jo šīs filmas režisors ļauj pilnu iztēles brīvību, neierāmējot vēstījumu striktās līnijās – katrs šīs filmas skatītājs var šajā filmā iztēloties daudzas lietas klāt, atrisināt notikumus pēc sava redzējuma, un tieši šī ir tā filmas burvība.
…