Naids un mīlestība ir vieni no stiprākajiem cilvēces attīstības virzītājspēkiem. To sadursmi līdz šim nepārspēti attēlojis lielais angļu dramaturgs Viljams Šekspīrs savā traģēdijā "Romeo un Džuljeta". Šī luga uzrakstīta 16. gs beigās, par pamatu sižetam izmantojot Itāliešu rakstnieka, 15. gs sākumā uzrakstīto noveli, pēc sengrieķu traģēdijas motīviem.
Šekspīrs, pats dzīvodams miglainajā un vēsajā Anglijā, traģēdijā attēlojis Itālijas pilsētas Veronas dzīvi, kurā svelmainajā saulē arī cilvēku kaislības ir spēcīgākas un notikumi risinās straujāk.
Starp Veronas pilsētas bagātākajām, Monteki un Kapuletī valda sens naids. Neviens pat īsti neatcerās šī naida patiesos cēloņus. Savstarpēji naidojās ne tikai šo dzimtu piederīgie un radinieki, bet pat kalpotāji.
Romeo ir Monteki dēls, bet Džuljeta ir Kapuleti meita. Romeo, pirms satikšanās ar Džuljetu, dzīvo saldenā un sērīgā romantisma sapnī. Šo bagāto, bet naidīgo dzimtu atvases satiekas pilī, kur Kapuleti dzimta rīkoja lielas dzīres. Viņiem mīlestība vienam pret otru rodas no pirmā acu uzmetiena, kuru arī nekad neizdevās no viņu mazajām, bet karstajām sirsniņām idzēst, vienīgi ar nāvi.
Abi protestējošie jaunieši slepus aiziet pie mūka, kurš viņus salaulā, bērnu vecākiem to nezinot. Naids nostājās mīlestības ceļā un aizšķērso to, taču abi jaunieši, šo šķērsli grib pārvarēt, lai cik grūts arī tas nebūtu.…