Hamlets kā personība, manuprāt, ir stipra un spēcīga. Spēcīga personība viennozīmīgi ir gudra, spējīga pastāvēt par sevi un savu viedokli, kā arī apzinās savu spēku un ietekmi. Spēcīga personība ir pārliecināta par sevi un spēj pielāgoties apstākļiem, un vajadzības gadījumā nostāties pāri visiem vai tieši otrādi – saplūst ar apkārtējiem. Spēcīga personība nesamierinās ar to kāda ir, bet cenšas sevi pilnveidot. Hamlets izcēlās ne tikai ar savām izcilajām prāta spējām, bet arī ar spēju aplūkot notiekošo no dažādām pusēm. Hamletam piemita neaprakstāma mīlestība pret tēvu. Viņš bija gatavs darīt visu, lai atriebtu tēva nāvi. Viņš bija gatavs iet tik tālu, kaut arī pats par sevi nedomāja. Kaut arī viņš, manā skatījumā, ir stipra persona, apkārtējie nesaprata viņa uzvedību un rīcību. Ofēlija viņu raksturoja no visu apkārtējo cilvēku redzesloka: „Ak kāds te cildens gars ir sadragāts! Valstsvīra skatiens, zinātnieka runa, Vēl karavīrs un savas zemes zieds, Un cerība, un iznesības paraugs, It visu apbrīnots! Nu viss pagalam! Un man, visnelaimīgai sievietei, Kas vārdu saldo mūziku reiz sūca, Nu jāpieredz, ka dižais, cēlais prāts, Kas reiz kā zvans tik dzidri skanēja, Nu kļuvis neskaidrs. Un jaunu dienu vaigs, Kas reiz tik svaigs un ziedošs, novītis.” Apkārtējie Hamletu redz kā novītušu puķi. Kaut arī, manuprāt, periodā, kad viņš vēlējās atriebties, viņš bija visplaukstošākais zieds. Ja ne ārēji, tad vismaz iekšēji. Viņā kūsāja lepnums par tēvu, kā arī atriebes kāre, kuru Hamlets nevēlējās nedz vieglu, nedz maigu, bet gan īpaši saldu. Vīrietī „dzima” nekaunība. Viņš īsti vairs nejuta cieņu ne pret vienu. Tas parādījās sarunā ar Ofēliju: „Jums nevajadzēja man ticēt, jo krietnumu mums nevar tā iepotēt, ka nepaliktu piegarša no vecā stumbra. Es jūs nemīlēju. Iestājies klosterī! Kādēļ lai tu laistu pasaulē grēciniekus? Ja tu precēsies, tad dodu tev pūrā līdzi šo lāstu: esi skaidra kā ledus, balta kā sniegs, ļaunām mēlēm tu neizbēgsi.” …
