Vladimira Nabokova romāna „Lolita” un
Dž. Dž. Džilindžera izrādes „Lolita” salīdzinājums.
V.Nabokova „Lolita” ir radīta 20.gadsimta 50.gados, turpretī Dž. Dž. Džilindžera izrāde „Lolita” – 21.gadsimta sākumā. Šo piecdesmit gadu laikā cilvēki ir mainījušies tāpat kā mūsu attieksme pret pedofiliju.
Gan Nabokovam, gan Džilindžeram nav bijis viegli atainot šo tēmu. Nabokova laikā pedofilija bija tabu, viņš bija drosminieks, kurš uzdrošinājās aizsākt jaunu literatūras ēru. Turpretī mūsdienās pedofilijas tēma ir sastopama gandrīz it visur – literatūrā, kino, teātrī, televīzijā vai pat ikdienišķās diskusijās. Tādēļ Džilindžeram bija smags uzdevums atrast cilvēku uzmanību piesaistošu pedofilijas pasniegšanas veidu.
Izrāde ir izveidota ļoti krāsaina. Piekrītu Lindas Ģibietes recenzijā rakstītajam: „Uz skatuves ņirb triku, bērnišķīgu aušību, seksuālu rotaļu, sakāpinātu emociju, sāpīgu un pat sentimentālu mirkļu parāde. Taču – kas slēpjas aiz šīm krāšņajām rotaļām ar tēliem, stiliem un citātiem? Šķiet, trīsarpus stundas garā izrāde veidota vien tāpēc, lai pastāstītu reizē jautru un sirdi plosošu stāstiņu par to, cik burvīga, nožēlojama un traģiska izvēršas nabaga Humberta dzīve un cik nelāgi tas viss beidzas mīļās un nežēlīgās meitenes Lolitas dēļ.” Taču attaisnoju šo nosodījumu, jo jebkurā „Lolitas” skatuves vai kino interpretācijā ir gandrīz neiespējami attēlot romāna jutekliskumu – Humberta fantāzijas, kas ir grāmatas galvenais noskaņas veidotājs, taču izrādē to nevar izmantot ētisku un juridisku iemeslu dēļ, it īpaši, ja izrādē Lolitu tēlo nepilngadīga aktrise. Otrs iemesls ir tas, ka Nabokova romāns ir 250 lapaspuses garš, bet Džilindžera izrāde tikai 3 stundas gara.
Manuprāt, apsveicami ir tas, ka Džilindžers nav novirzījies no Nabokova laikmeta, nemodernizējot izrādi, tādējādi transportējot romāna burvību uz savas skatuves. Izrādes noformējums bija precīzi pietuvināts Nabokova romāna noskaņai.
…