Trešais soneta pants iesākas ar anaforisko vārdu „kā”, kas ievada salīdzinājumu inversijā, piemēram „Kā inde dienas vientulība lās,” un „Kā bēgošs duncis nakts bez viņa slīd.” Bez iepriekš minētiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem V. Belševica izmantojusi metaforas un plaši lietoti epiteti „vientulībā”, „bēgošs”, „nobālusi” un „simtiem aukstu”. Dzejolī viegli saskatāma asonanse un aliterācija, kas veidojas izmantojot līdzīgus vārdus, piemēram, vien, vientulībā, vienmēr, vienu un vienīgo.
Soneta galvenā doma ieskicējas noslēguma divrindē, kas visspilgtāk parāda dzejolī apcerētos pretstatus. Dzejniece divrindē izmantojusi oksimoronu „laimes pārgurumā”, ar kā palīdzību apraksta Džuljetas laimi. Sonets noslēdzas ar paralēlismu starp diviem savā ziņā līdzīgiem, bet vienlaikus atšķirīgiem mīlas stāstiem. Ar dzejas pēdējo rindu „Bet tevi apraud. Un par mani smejas.” attēlotas atšķirīgās attieksmes, kādas pastāv arī mūsdienu sabiedrībā. Cilvēki pārdzīvo par nelaimīgiem mīlētājiem, bet apsmej tos, kuri ilgojas pēc attiecībām, kuru dēļ vērts upurēt visu. Lasītājam viegli uztvert soneta saturu, kas parāda, cik grūti ir dzīvot bez mīlestības.
Sonetā apspēlētā tēma – mīlestības meklējumi, vienmēr ir bijusi un būs aktuālā. …