Billes pusaudzes gadi noris kara laikā. Māte ar Billi viltus ceļā mēģina pabarot gūstekņus. Billei ir žēl šo cilvēku, arī tad ja ir jāuzņemas citu cilvēku grēki, tas nešķiet pārāk labi. Kaut gan Bille pati ir gatava uzņemties cita vainu, piemēram, lai Ēriku neizslēgtu no skolas. Viņa pat ir gatava tīģeriem stāties pretī. Tās gan ir savtīgas domas, jo tad viņa būs varone un citi viņu beidzot mīlēs un cienīs. Vispār dzīve Billei liekas tumša, jo māte ar brāli dzīvo pa laukiem, viņai ir jābūt patstāvīgai, tāpēc Billi kaitina citu bērnu čīkstēšana, ka viņi nevar vai neprot. Bille kļūst vienaldzīga pret citu problēmām, jo viņai arī neviens nepalīdz. Vienīgi Ausmas Billei ir žēl. Viņa ir redzējusi kā Ausmas māte reizēm tomēr meitu arī noglāsta, bet Bille to nekad nav izjutusi.
Billes vienīgais pozitīvais pārdzīvojums ir V.Luksa teiktais, ka viņai ir talants. Bille tad jūtas ļoti laimīga. Grāmata izraisīja spēcīgas emocijas, dusmas, asaras. Pedagoģiskajā darbā var izmantot kā uzskates līdzekli par to kā nedrīkst būt. Ģimenēs nevar tā audzināt bērnu. Es agrāk nevarēju iedomāties, ka kaut kur var būt tik slikti. Uzskatu, ka neviens bērns nav vainīgs pie vecāku nelaimēm, dusmām, agresiju. Bērns nelūdz, lai laiž viņu pasaulē. Viņš nevar izjaukt kāda dzīvi, jo ir nevainīgs. Uzskatu, ka pieauguši cilvēki paši var kontrolēt tagadni un nākotni, un vai vajag pie visām neveiksmēm vainot bērnu? Zinu, ka arī mūsdienās kaut kur noteikti ir tādas noniecinātas, nevienam nevajadzīgas mazas dvēselītes. Izlasot šo grāmatu, dvēselē ielīst skumjas un dusmas par to, ka nezinu kā tādām dvēselītēm palīdzēt.
…