Tieši tā ir ar mani, visu vai neko, man nav vajadzīgs pus smaids, pus smiekli, vai pa pusei sasniegts mērķis. Tik bieži dzīvē mums ir jānostājas izvēļu priekšā, kad jāizlemj starp divām galēji atšķirīgām lietām, un tik bieži uzmācas vēlme pēc vidusceļa. Kāpēc? Tāpēc ka vidusceļš ir labāks? Vai tāpēc ka vienkāršāks?
Tagad ar pilnu pārliecību saku, ka uz šo apgalvojumu – visu vai neko, bieži balstās manas izvēles. Tādos brīžos vecāki mēdz pamācīt, ka nav tikai melns un balts, ka tas man tāds jaunības maksimālisms. Jā, ticu, ka pieaugot manas domas varētu mainīties, tomēr, tas taču ir tik skaists dzīves moto. Zinu, ka situācijas nevar vienmēr vērtēt kā melnas vai baltas, tomēr, kad runa iet par maniem mērķiem un vēlmēm, maniem sapņiem un kaislībām, tad es nevēlos samierināties ar mazumiņu. Apzinos savus mērķus un uz tiem virzos varbūt klusi, bet pacietīgi. Un nepiekrītu tiem, kas saka, ka ar šādu moto dzīvo tikai egoistiski un lepni cilvēki, kas kāps pāri ikvienam un darīs jebko, lai tikai sasniegtu savu mērķi, savu „visu”. Tas, ka tu apzinies, ko vēlies, un nevēlies neko mazāk, nenozīmē, ka pārējais tev ir vienaldzīgs. Tas nozīmē tikai to, ka tu esi gatavs riskēt, lai iegūtu savu „visu” un nesamierināsies ar viduvējību, un viss ir kārtībā kamēr esi spējīgs novilkt robežu lietām ar kurām esi gatavs riskēt.
Ja man kaut kas iepatīkas, kāda lieta vai ideja, es ar to ātri aizraujos. Esmu sapņotāja, ja sāku domāt par kādu lietu, tad savā galvā izplānoju to līdz pēdējai detaļai. Vienmēr zinu, ko un kā gribu un, ja nonāku situācijā, kad saprotu, ka nevaru iegūt to, ko esmu vēlējusies, tad tas man sagādā milzīgu vilšanos. Daudz sāpīgāk man ir vilties un saprast, ka mans izsapņotais sapnis nepiepildīsies, kā šo sapni nemaz nesākt sapņot.…
