„ Mīlēt un būt mīlētam – šai mijiedarbībā slēpjas cilvēka dzīves augstākā jēga. Miegaina ir mīlestība, kas nepārveido. Īsta mīlestība cilvēku vērš radības brīnumā,” apgalvo izcilā latviešu esejiste un filozofe Z. Mauriņa.
Mīlestība vienlaikus ir gan neatminams, bet kārojams noslēpums, gan dāvana, kuru saņem cilvēks un kuru dāvina citam. Tā ir vīrieša un sievietes dvēseles pārdzīvojums, dzīvības enerģijas avots. Tas ir cilvēces pamatlikums.
Mīlas jūtas ir pirmās, kuras dabas cilvēks senatnē sajūt kā kaut ko augstāku par ikdienas dzīvi un kā kaut ko sevišķu. Cik sena ir pasaule, tik sena ir mīlestība. Jau izsenis cilvēki centušies izskaidrot šī spēka nozīmi un būtību, un joprojām cenšas izprast šī brīnumainā dzīvības pamatlikuma jēgu. Cik cilvēku, tik mīlestību, jo katra dvēsele alkst neizsakāmas mūžīgas mīlestības, bet katra savādāk.
Mīlestība ir intīmas un dziļas jūtas, īpašs apziņas, dvēseles stāvoklis un darbības veids, kas vērsts uz citu cilvēku kopību, ideju utt.(4.) Mīlestība ir sarežģīts izpētes objekts, jo tajā organiski savienojas fizioloģiskais un garīgais, individuālais un sociālais, personiskais un vispārcilvēciskais, saprotamais un neizskaidrojamais, intīmais un vispārnozīmīgais. Un tās nav tikai vīrieša un sievietes savstarpējās jūtas, kaut arī nenoliedzami tā ir viena no tradicionālākajām mīlestības jūtu izpausmēm un izpratnēm. Mīlestībai ir ārkārtīgi daudz izpausmju – cilvēks mīl ne tikai pretējā dzimuma pārstāvi, mēs mīlam arī mākslu vai zinātni, māte mīl bērnu, māsa mīl brāli, dievbijīgais mīl dievu utt. Vācu filozofs Ludvigs Faierbahs (1804 – 1872) apgalvo, ka „tikai tas ir kaut kas, kas mīl. Nebūt un nemīlēt ir viens un tas pats”.…