Skolā jau pirmajās klasēs literatūras stundās tika runāts par dzimteni, mīlestību pret savu valsti, patriotismu, par to, kas mēs esam Latvijai un kas Latvija ir mums. Arī attiecīga literatūra tika lasīta, tikai toreiz, piemēram, septītajā klasē, man šāda literatūra, kas saistījās ar mīlestību pret savu dzimteni, nelikās saistoša, interesanta, pat nepatika, un es nevarēju iedomāties, ka kādreiz tas varētu mainīties.
Tomēr, gadiem ejot uz priekšu, es varētu teikt, ka pats atradu vietu savā zemē starp ‘’savējiem’’, un tagad, divpadsmitajā klasē, kad jau kārtējo reizi literatūras piedāvātajā grāmatā lasu par Otro pasaules karu un latviešu bēgļu gaitām, par trimdiniekiem, kuru vienīgā reālā izeja bija aizbraukt, par mūsdienu cilvēkiem, kas pamet Latviju labākas dzīves meklējumos, es uz šiem stāstiem skatījos pavisam citādi – es tiem jutu līdzi, tie mani aizkustināja un lika aizdomāties par neskaitāmo cilvēku dzīvesstāstiem, kas, atšķirībā no citiem literatūras žanriem, ir reālu cilvēku piedzīvotais. Varu teikt, ka šoreiz esmu atklājis trimdas literatūru no jauna.…