Līdz ar to heteroseksualitātes nozīme un jēga tiek pamatīgi iedragāta. Tā tiek attiecināta tikai uz pēcnācēju radīšanu, bet pārējā seksuālā uzvedība var būt pēc katra indivīda patikas. „Heteroseksualitāte ir dabīga un tiek praktizēta visā cilvēku sabiedrībā – kas, pēc visa, ir nepieciešamība sevi atražot (reproducēt) – bet alternatīvas ir plaši izplatītas (Davis and Whitten, 1987).” Esošās tradicionālās normas, vērtības ir sociāli konstruētas. Katras sabiedrības normas balstās uz tās kultūras specifisko raksturu. Cilvēks rada, veido un izkopj kultūru, tā attīstās un iet savu evolūcijas gaitu, to starp seksuālajās attiecībās. Sabiedrība pati ir radījusi, kāpēc pati tās arī nevarētu mainīt?
Nav viena noteikta, kopēja seksuālās orientācijas rašanās cēloņa. To ietekmē gan ģenētisks aspekts, gan jebkāda ietekme uz augli embrionālajā stadijā, gan dzīves laikā iegūta psiho-neiro rakstura slimība (patiesība trauma), socializācijas procesā izveidojies seksuāls instinkts, tāpat arī nozīme ir attiecīgās sabiedrības kultūrai un tai raksturīgajām normām seksuālajās attiecībās. Tātad, ietekmēt var gandrīz visi iespējamie ārējie (sabiedrība, vides, informācija utt.) un iekšējie (individuālā uztvere, iedzimtība utt.) faktori. Šajā esejā es centos vērst uzmanību un aktualizēt parasti piemirstu faktoru – kultūru, kurai, kā iepriekš uzsvērts un aprakstīts, ir ļoti būtiska ietekme uz cilvēka seksualitātes izpausmi.
…