Atskatoties uz aizgājušajiem laikiem uzmanību piesaista renesanse, kas ir raksturojama ar spožu zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu, Itālijā tās uzplaukums bija no 14. līdz 16. gs., bet citās valstīs no 15.gs., beigām līdz16.gs., vidum. Manuprāt, apbrīnojams bija šī virziena moto - Vārds „renesanse“ nozīmē „atdzimšanu“, jo bija nepieciešams samērā ilgs laiks, lai sabiedrība un katrs indivīds spētu izprast pārmaiņu iemeslu no viduslaikiem uz renesansi, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties vai „piedzimt” un izprast pasauli no jauna. Taču šai jaunajai izpratnei nebija tikai labās puses, tā sevī ietvēra arī slikto, aizliegto un nepiedodamo.
Renesanses ēnas puses izpaužas Viljama Šekspīra lugās – traģēdijās Hamlets un Makbets, kas, manuprāt, ir lasāmviela ar dziļu un pamatotu iespējams arī slēptu zemtekstu, kas uzreiz neuzrunā lasītāju, taču ierauj to savā virpulī ar vēlmi uzzināt patiesību par noziegumu.…