Viljams Šekspīrs "Makbets"

Lai gan šī iekšējā cīņa it kā parādās Makbetā, tomēr tā jau ir krietni vājāka nekā ainā ar karaļa slepkavību un pats Makbets lieliski raksturo šo savu tagadējo stāvokli:
grēks dzemdē grēku;
Kas ļauni sācies, ļaunumā smeļ spēku.
un
Par dziļu asinīs man kājas stieg
Un griezties atpakaļ nav mazāk grūti
Kā tālāk brist.
Te nu viņš ir – Makbets, asiņains tirāns. Ja atceramies Makbetu lugas sākumā, tad esam liecinieki, kā šī vara ir saindējusi un izmainījusi pašu indivīdu. No drošsirdīga cīnītāja klajā kaujas laukā līdz ar varu apsēstam karalim, kam svarīgākais ir noturēt varu jebkādiem līdzekļiem – tajā skaitā slēptām sazvērestībām, intrigām un slepkavībām. Makbets ir mainījies un nu viņš ir kā pretpols savam tēlam lugas sākumā. Ir mainījusies arī Makbeta drošsirdība, ja agrāk tā bija kā tikums cilvēkā, tad tagad tā ir auksta paļaušanās uz pareģojumu, ka viņam nav bīstams tas, kas no sievas dzimis.
Šī gan nav vienīgā pretruna lugā – Šekspīrs mums ir radījis vēl vienu lielisku pretstatu, kas ilustrē šīs varas un vainas apziņas attiecības. Lai gan sākotnēji šķiet, ka Makbets un viņa sieva ir kā divas ūdens lāses, tomēr šajos tēlos ir manāmi sava veida mūždien pretī stāvoši pretstati: jā, abi ir tā dēvētie „ļaunie” tēli, bet tomēr visas lugas garumā viņi pretīmstāv viens otram jeb precīzāk – ir dažādās šajās varas un vainas apziņas stadijās. Šīs pretrunas iezīmējas divos etapos: 1) sākumā Makbets ir šis šaubīgais tēls, savukārt Makbeta sieva ir iezīmēta kā viņa pretstats, kas nebūt nešaubās par darāmo un kurā nav vainas apziņas:
Šurp, ļaunie gari,
Kas slepkavības domas sekmē! Nāciet
Un izraujiet man sievietības garu!
No papēžiem līdz galvai pildiet mani
Ar zvēra nežēlību!
…