Govis pļavā rāmi ēd zāli, bet ganu meitene spēlējas ar puķītēm. Viņa taisa lellītes. Otrādi pagriezta margrietiņas, zvaniņa vai āboliņa galviņa – tas viss noder lellītes svārciņiem, bet galvas vietā – uz stiebriņa uzspraustas zemene. Šīs lellītes kā aktrises – dažreiz jautras, dažreiz skumjas.
Šī pati mazā ganu meitene, izaugusi par talantīgu aktrisi, māksliniekiem bieži lūdza tādu tērpu, kādu bija iedomājusies lomai. Aktrise Vija Artmane atceras: „Un krāsu rotaļas man patika arī teātrī.” Attīstības psiholoģijā varam lasīt, ka pirmskolas bērniem raksturīga uzskatāmi konkrētā, kā arī tēlainā domāšana, jo iztēle bērnībā ir vislabāk attīstītais izziņas process. Ar iztēli un tēlaino domāšanu saistās fantazēšana. Dažreiz bērna fantazēšana vecākiem var likties par meliem.
Aktrise Vija Artmene pelēko krāsu izjuta kā ļoti temperamentīgu krāsu, tādu vajadzēja Ofēlijai no „Hamleta”. Pelēku Ofēliju.
Es kā lasītāja saredzu mazās meitenes bērnības saistību ar dižās aktrises Vijas Artmanes dzīvi un teātri. Lasot mākslinieces atmiņas, es izjūtu mīļumu un sirsnību. Māksliniecei spilgti atmiņā iespiedušās vecās mājas „Pekši”. Šis dzīves laiks saistās ar spilgtām emocijām, kuras uzpeldējušas vēlāk, spēlējot kādu lomu. Vija stāsta, ka atmiņas, kas paslēpušās dziļi zemapziņā, ir izraisījušas gan asaras, gan aizkustinājumu. Par zemapziņu (bezapziņu) runāts arī Z.Freida teorijā, ka tā satur informāciju – no apziņas izstumtās dziņas, personiskās vēlmes, ko cītīgi sargā priekšapziņa. Taču reizēm bezapziņas impulsi un instinkti vai vēlmes netiešā veidā izlaužas uz āru – tie nav kontrolējami ar apziņu. Tieši bērnībā gūti tik daudzi iespaidi un piedzīvojumi.…