Vija Regīnas Ezeras romānā "Aka”

„Viss, ko esmu izjutusi un par ko esmu domājusi, ko esmu mīlējusi un ko esmu ienīdusi, ir materializējies manos darbos un ir tur atrodams, „ tā atbild B.Tabūnam Regīna Ezera vēstulē. (R.Ezera „Dzīvot uz savas zemes”, „Liesma”, Rīgā, 1984., 89.lpp.) Taču autore nepasaka lasītājam priekšā, kas viņam kurā vietā lasot jāsaskata. Viņas tēliem nevar pielikt noteiktu mēru vai tos ielikt kādā karkasā, kas iepriekš izveidots. Tie dzīvo ik mirklī un laika plūdumā gan rakstnieces tēlotajā vidē un apstākļos, gan savās izjūtās, domās, saskarsmē ar dabu un cilvēkiem. Ir svarīga pat balss noskaņa, kustība, vēja pūsma un kaila zara klauvējiens pie loga rūts. Un tikai tad, kad katrs sīkums mirklī uztverts un atskārsts, kāda tam nozīme vai jēga visā kopsakarā, veidojas priekšstats par tēla būtību. Katram tas ir citāds un , kā rakstniece pati teikusi, katrs vērtē no sava redzes leņķa.
Interesanti, ka par Vijas tēlu romānā „Aka” gandrīz nekas nav pieminēts dažādu literatūras kritiķu spriedumos (protams, es jau neesmu visus izlasījis). Vija ir ļoti sarežģīts raksturs un, ja viņas romānā nebūtu, tas daudz zaudētu no sava spēka. Viņa savdabīgi atspoguļo sava laika paaudzes kādu sejas daļu. Vija nav viendabīga. Viņa skan kā aizsists zvans no divām daļām, un nav viegli saklausīt, kad skan viens, kad otrs gabals, kad tas skan kopā vienā skaņā. Viņa atrodas kādā nenosakāmā starpsituācijā: viņa neizjūt latviešu zemnieku stipro sakņu spēku, bet arī viņas šodienā ir redzēts tik daudz liekulības, melu, vienaldzības, ka tajā īsti savu vietu neatrod. Te atkal prātā nāk rakstnieces vārdi, ar kuriem sākas romāns: „Bija tas brīdis, kas atdala dienu no nakts.”

…