Viena diena Šekspīra laika teātrī

1613.gadā Londonā, kādā lietainā ziemas dienā uz ielām bija nomanāma sevišķi dzīva kustība. Veseliem pūļiem dažādu šķiru ļaudis pacilātā garā steidzas uz to pusi, kurp līgoja augstmaņu smagās četrjūgu karietes. Pulciņš virsnieku greznos mundieros uz smagiem spāniešu zirgiem pavada braucējus, atbrīvojot pajūgiem ceļu un izsargājot gājējus no sadrūzmēšanās. Turīgā jaunatne pēc tā laika paraduma brauc atklātās orēs, ko velk grezni un ķēmīgi izrotāti mūļi. Pa starpām ložņā ziņkārības dzīti noplīsuši puišeļi, amatnieku zeļļi, matroži, kareivji. Visi mudžēdami steigā brien pa dubļainām un nelīdzenām ielām. Te jāpiezīmē, ka tā laika Londona nedrīkstam iedomāties tādu, kā vēlāko laiku grezno Anglijas galvaspilsētu ar milzu namiem, lepnām ielām. Nesen vēl pirms aprakstāmās dienas, kādā ķēniņa pavēlē uzdots izbruģēt galvenās pilsētas ielas, jo bedrainajās un grumbuļainās ielas esot pavisam neizbrienamas un neizbraucamas. Pat pilsētas galvenajā daļā sastopami tuksnešaini krūmāji un noras. Puse namu koka, tikai kaut kā ar māliem apsmērēti, logi sīkām rūtītēm, mazi, lai tos kaut kā varētu aizbāzt, jo stikls bija tik dārgs, ka tas iespējams tikai bagātniekiem. Uz šī nabadzības un netīrības fona toties jo spilgtāk izceļas tikko celtās lepnās valdnieku un bagātnieku pilis.…