Pēdējā laikā daudz diskusiju risinās par trešās obligātās sporta stundas ieviešanu Latvijas mācību iestādēs un par to kādai būtu jābūt vērtēšanas sistēmai ne tikai sporta stundās, bet arī mūzikas un mākslas nodarbībās. Viedokļi dalās par šiem tematiem un katram ir savi iemesli un ierosinājumi, taču problēma neslēpjas tikai šajos trīs priekšmetos, bet gan visā mācību sistēmā, it īpaši vidusskolā, kur visas pamata lietas matemātikā, dzimtajā valodā, svešvalodā utt. ir iemācītas. Vai vidusskolā nebūtu jāpasniedz tādi priekšmeti, kuri sagatavo reālajai dzīvei nevis universitāšu un koledžu standartiem, jo ne katrs pēc vidusskolas izvēlas turpināt izglītoties.
Neskatoties uz to, ka vidusskolas izglītība Latvijā nav obligāta, to tik un tā vēlas un cenšas iegūt lielākā daļa iedzīvotāju, arī tādi, kuri labprāt uzreiz pēc 9. klases strādātu. Tas nozīmē, ka mūsdienās vidusskolas izglītība ir svarīgs rādītājs darba devējiem, un tās uzdevums ir padarīt skolēnus par spējīgiem darbiniekiem. Bet vai tas ir galvenais dzīves mērķis – iegūt labi atalgotu darbu, vai arī tomēr būt līdzvērtīgai sabiedrības daļai?