Vide un Cilvēks.
Frensis Bekons (Francis Bacon) kādreiz bija teicis – „visi cilvēki iedalās divās kategorijās – vieniem vieglāk saskatīt atšķirības, otriem – līdzību” [1].
Īstenībā cilvēku iedalījums klasēs pastāv jau no senseniem laikiem pēc labklājības līmeņa, profesijas, izskata, fizioloģiskiem parametriem, pēc interesēm, slimībām, atkarībām, vienā un tai pašā laikā cilvēks kā objekts var būt 100 neskaitāmo iedalījumu sastāvdaļa. Viss šāda veida iedalījums sniedz mums noteiktu priekšstatu par cilvēku, kas mums atrodas pretī, līdzīgi kā jauna telpa – mēs no sākuma lūkojamies telpas iekārtojumā, tad funkcionalitātē, tad tās izmantošanas iespējās, dizaina knifiņos un, bieži vien, spraugas sienā redzam pēc ilgāka laika posma, kad šī telpa kļūst mums pazīstama. Kāds ir cilvēks, par to katram pauž sava subjektīva uztvere, piemītoša katram indivīdam, domāju, ka šim piekritīs vairākums –ja es esmu individualitāte, tad man jāpastāv iespējai paust savu subjektīvi-objektīvu viedokli. Toties, manuprāt, tāda iespēja bieži nepastāv un tādi termini kā objektivitāte un subjektivitāte ir tik abstrakti, ka īstenībā to var traktēt katrs, kā nu viņš vēlās. Gribu atspoguļot savu uztveri par šādiem terminiem kā objektīvs un subjektīvs, lai mēģinātu vilkt paralēles starp mums kā indivīdu un mums kā baru.
Nereti atceros Oskara Vailda (Oscar Wilde) izteicienu „ Tas, kas skatās uz priekšmetu no abām pusēm, parasti neredz nevienu no tām” [1]. Tieši šī frāze ļoti epitētiski izskaidro objektivitātes terminu. Mēdz teikt, ka objektīvam cilvēkam nav aizspriedumu, parasti aizspriedumus traktē kā spriešanu vai viedokļu paušanu (labvēlīgu vai nelabvēlīgu), pieņemtu iepriekš vai bez patiesu faktoru uzskaites; neapdomātu vai netaisnīgu izvēli, neobjektīvu, noraidošo viedokli. Ja spriest loģiski – ja objektīvs cilvēks ir bez aizspriedumiem, tad subjektīvam jābūt ar aizspriedumiem, klasiskā antonīmu spēle.
…