Patstāvīgajam darbam izvēlējos Fridriha Nīčes darbu „Tā runāja Zaratustra”.
Fridrihs Vilhelms Nīče dzimis 1844.gadā Rokenā netālu no Leipcigas , luterāņu ģimenē un viņa tēvs bija mācītājs. 1864.gadā Nīči iecēla par karaliskās filoloģijas profesoru Bāzeles universitātē, turklāt tas notika neprasot viņam uzrakstīt kvalifikācijas pārbaudes darbu. 1870. gadā Nīče kļuva par pilntiesīgu profesoru , bet pēc deviņiem gadiem atkāpās no šī amata. Eiropa līdz šim netika pazinusi nevienu tik kardināli domājošu un nesaudzīgu domātāju un filozofu, kura domas ir tik nenoteiktas , pretrunīgas ,dvēseli plosošas un graujošas. Tās vienā mirklī saplosa cilvēka dzīves vērtību skalu sīkās driskās. Nīčes filozofija ir dzīves pārdzīvojumu māksla , viens no galvenajiem jēdzieniem viņa filozofijā ir dzīve. Šo Nīčes darbu nereti sauc par jaunās pasaules Bībeli, jo kā gan savādāk var nosaukt grāmatu, kurā aprakstīta cilvēka dzīve bez Dieva , zdīve vienam pašam ar sevi un pasauli
Fridrihs Nīče bija dzejnieks , domātājs un filozofs. Uz jau jautājumu vai Dievs ir, viņa atbilde bija „nē”. Dieviem pretī stāvošas cilvēces tēma ir vadošā Fridriha Nīče filozofijā. Viņš kritizēja racionālismu, zinātni un tehnisko domāšanu. Viņam bija negatīva nostāja pret pūli, jo viņš uzskatīja, ka vajag radīt pārcilvēku būt stipram, nevis vājam, padevīgam. Pārcilvēks , tas ir būt kā bērnam. Bērns uz visām lietām lūkojas bez aizspriedumiem, bez tradīciju važām, to nevar uzpirkt un viņš ir atvērts visam jaunajam.…
