Paskaidrojumi mūsdienu zinātniskajā teorijā būtu jāsniedz filozofiem, kuriem vēstures valoda būtu jāsistematizē – savā grāmatā raksta K.G.Fabers. Vēsturei ir daudz kopīga citām zinātnēm tajā jomā, ka vides valoda nav vienīgā vidē, kurā tā tiek pētīta. Vēsturē daudz no tā, kas atnācis līdz mums, ir atnācis bez vārdiem – mūsu skatījums, priekšstati vai zemapziņa. „Bruņukrekls, karaļa kronis, ieroči satur sevī objektīvu informāciju par cilvēku pagātni – bez vārdiem. Taču acīmredzams, ka cilvēka kultūras attīstība no pagātnes jāizgaismo uz kādu rakstisku avotu pamata, vai kā bieži saka „jāparāda atbilstošs runas valodai”. „Pati vēsture jāpadara runājoša” - tā Šīders apzīmējis sevis paša kā vēsturnieka uzdevumu un ar vienkāršu ainu atklāj sarežģītas parādības. Viņam pagātnes valoda jāizprot dubultā nozīmē – vienkārši: „zināšanas” un „izpratnes jēga”. Abas izpratnes formas nav nekas cits kā pagātnes valodas tulkojums uz tagadnes valodu. Jebkāda pagātnes notikuma aprakstu vēsturnieks uztver kā aculiecinieka aprakstu. Šo notikumu kāds jau ir aprakstījis. Notiek teksta interpretācija, un uz pamata ir svarīgi parādīt, ka notikumi – kādi tie bija, nekad vairs neatgriezīsies.”…