„Jebkura cilvēka dzīvi var salīdzināt ar ceļojumu vilcienā. Ikviens iekāpj stacijā Bērnu pasaule un izkāpj stacijā Pieaugušo dzīve. Vidū ir vēl citas nelielas stacijas. Tas, vai vilciens apstāsies šajās stacijās, ir atkarīgs tikai no cilvēka paša. Vilciena STOP bremze ir katra paša rokās. Šīs stacijas ir dažādas. Katra stacija aicina ar kaut ko īpašu. Katra gaida, lai garāmbraucējs apstātos un ieietu tajā. Un gadās – cilvēks tur ieiet, pazūd un nekad vairs neatgriežas. Ieiet cits, bet atgriežas ļoti pārmainījies un stāsta pārējiem, kādas šausmu lietas piedzīvojis. Viņš zina , ka nekad vairs tur neatgriezīsies. Viņš grib, lai arī citi cilvēki tur neizkāptu, tāpēc stāsta cik liels gribasspēks un stiprs raksturs vajadzīgs, lai neizkāptu viltīgajās stacijās un nepaliktu tur uz mūžu.”1
Pieaugušo un it īpaši vecāku un pedagogu uzdevums ir palīdzēt jebkuram bērnam no sākuma stacijas līdz beigu stacijai aizkļūt pēc iespējas nesāpīgāk un pareizāk. Mūsu galvenais uzdevums ir jau laikus pamanīt, izskaidrot un brīdināt no vilinošajām stacijām. Bet, kas tad ir šīs briesmīgās stacijas. Staciju nosaukumi var būt daudzveidīgi, piemēram, stacija „Smēķēšana”, stacija „Narkotikas”, stacija „Alkohols”, stacija „Spēļu automāti” un tamlīdzīgas pieturas, kuras visas kopā var dēvēt par atkarību stacijām. Savā darbā runāšu par vienu no atkarības stacijām –Smēķēšanu .
Šīs tēmas izvēli manī rosināja akcija- konkurss 7. un 8. klašu audzēkņiem „Nesmēķējošā klase”, kuras noteikumos kā galvenais uzdevums ietilpa noteikums visiem klases skolēniem veselu mācību gadu noturēties nesmēķējošiem. Šokējošs, manuprāt, bija jau pats fakts, ka šāds konkurss tika izslidināts pamatskolas skolēnu vidū, nevis vidusskolēnu vai pat augstskolas studentu vidū. Tomēr visšokējošākie bija konkursa noslēguma rezultāti, ka tikai trešdaļa no konkursā startējušajām klasēm, varēja aizkļūt līdz finālam, bet pārējās klases „atkrita” galvenokārt viena iemesla dēļ, ka klasēs bija skolēni, kuri nespēja vai negribēja pārtraukt smēķēšanu. Saldus pilsētas pamatskolā līdz finālam neaizkļuva neviena klase, jo katrā klasē bija vairāki skolēni, kuri jau ir atkarīgi no smēķēšanas – gan zēni, gan meitenes. Biedējoša statistika.
Nesen gadījās braukt gar Hanzas vidusskolu, kur tajā laikā bija starpbrīdis. Netālu no ieejas skolas teritorijā ne slēpdamies, ne kautrēdamies stāvēja vairāki skolēnu bariņi un savā starpā jautri tērzējot – smēķēja. Iespējams, tas atradās tālāk, kā aizliegto desmit metru attālumā no ieejas skolas teritorijā, bet ne tik tālu, lai nenojaustu par vietu, no kuras jaunieši nākuši, vai arī par iespēju šos jauniešus redzēt no skolas telpu puses. Vai šī situācija jau nerobežojas ar nekaunību no skolēnu puses un bezspēcību, varbūt vienaldzību no skolas administrācijas puses? Un, ne jau Hanzas vidusskola ir vienīgā skola, kur tāda situācija ir novērojama, jo skolas administrācijai ir maz pilnvaru, lai šo situāciju nepieļautu. …
