Pārcilvēka tēls poetizētā veidā parādīts Nīčes grāmatā “ Tā runāja Zaratustra “, kur viņš tam piešķir augstāko varonību un pilnību. Šajā darbā rādīts, ka pārcilvēks pašattīstības gaitā pārvēršas no ļaužu masas nozākātāja par tās svētītāju. Rortija citāts: “Manuprāt, Nīčem bija taisnība, ka cilvēka dzīve būtu labāka, ja mēs varētu atbrīvoties no Dieva – no idejas par pārcilvēcisku spēku, kas ir pelnījis mūsu cieņu un paklausību. Cilvēce būtu laimīgāka, ja mēs visi uzskatītu, ka neesam parādā cieņu nevienam citam, kā vien saviem līdzcilvēkiem.“ Nīče uzsver, ka pārcilvēkā šī pašizpausme, pašapstiprināšanās parādās visspilgtāk. To viņam atļaujot ne tikai viņa garīgās potences, bet arī viņa laba veselība, fiziskās dotības, ķermeniskai rūdījums un skaistums. Būtībā Zaratustra pamazām sāk ienīst pats savu naidu pret tautas pelēko masu, vienveidību. Dzīves alkas, dziņa galīgi pārvarēt pesimismu. Viņš aicina uz dāvinošo tikumību: ”Es mīlu to, kura dvēsele pati sev’izšķiež, kurš pateicības nedz grib, nedz dod, jo tāds dāvina pastāvīgi un negrib sevi taupīt” Dāvinošo tikumību viņš uzskata par augstāko no visiem tikumiem. Pārcilvēks ir apveltīts ar augstu atbildības sajūtu. Viņš par savu rīcību, darbiem, vārdiem vienmēr atbild pats, necenšoties slēpties aiz pārējās sabiedrības vienveidīgajām masām, aiz kaut kādiem iedomātiem un pieņemtiem principiem. Viņš pat neatsaucas uz Dievu, nesaka, ka “tā bija Dieva griba”, pārcilvēks uzņemas atbildību pats un to pašu prasa no citiem cilvēkiem, jo katram pašam par sevi ir jāatbild, nevis jāvaino vai jāslēpjas aiz citiem.…
