Cilvēka mūža laikā agrāk vai vēlāk izkristalizējas viņa dzīves jēga – tas, kādēļ viņš no rītiem ceļas, par ko lej savus darba sviedrus un kas saista viņa prātu un domas. Laiks, kas paiet, līdz rodas pilnīga skaidrība par to, kura ir visnozīmīgākā pamatvērtība, nav nedz paredzams, nedz ietekmējams. Dzīve ir strauja, gluži kā krāčaina upe, pa kuru peldot nevar paredzēt, cik sāpīgi būs ieskriet nākamajā akmenī vai cik ilgi straume plūdīs rāmi, turklāt vēl reizēm līst lietus vai krīt krusas graudi – tik neparedzama un daudzveidīga tā ir. Dzīves pamatvērtības ir pilnībā atkarīgas no saprastā, pieredzētā un izjustā – no dzīves plūduma.
Mani dzīve ir „iemācījusi” nemeklēt jēgu sīkumos un trauslās lietās – visā, kas var pagaist bez brīdinājuma. Manuprāt, ir neparasti dzīvot iecienītā seriāla dēļ vai visu mūžu krāt naudu ekskluzīvas vīna pudeles iegādei, taču nekādā gadījumā to nenosodu, gluži pretēji – cienu tos cilvēkus, kuri patiesi zina, ko grib sasniegt, neskatoties ne uz ko. Būtiski ir tas, ka nav kļūdaini izvēlētu pamatvērtību, līdzīgi kā nav visskaistākās krāsas, jo šo abu vērtēšana ir pilnībā subjektīva, tātad – nav vienas patiesības.…