Vērtēšanai ir jābūt: pamatotai, daudzveidīgai, vispusīgai, sistemātiskai, objektīvai, diferencētai

Vērtēšanas process ir ļoti sarežģīts. Skolotājam vajag censties ievērot visas didaktiskās prasības un iesaistīt arī skolēnus vērtēšanas procesā, iepriekš attīstot viņiem vērtēšanas pieredzi. Viņi mācīsies un vēros, kā vērtē klasē, veros viens citu, mācoties vērtēt citus, iemācīsies vērtēt arī sevi. Vērtēšana ir domāšana un spēja analizēt, kas savukārt sekmē prasmi vērtēt.
Skolotāji biežāk skolēnus nopeļ, nevis slavē un biežāk akcentē trūkumus, nevis labas īpašības. Nopelnīta uzslava mudina pūlēties vēl vairāk. Labāk pateikt skolēnam, kāds viņš varētu būt, ja attiecīgi papūlētos, nekā izteikt nožēlu un līdzjūtību un pateikt, kāds viņš kļuva tādēļ, ka necentās. Bērniem ir vajadzīga atsauksme par padarīto, lai veicinātu mācīšanos. Nevajadzētu arī salīdzināt bērnu ar spējīgāko klasesbiedru, bet svarīgāk novērtēt viņa atsevišķos sasniegumus. Tāpēc ar pareizi izvēlētiem pedagoģiskajiem līdzekļiem un individuālas pieejas palīdzību var rosināt katra bērna spēju attīstību.
Skolēnam ir jāmāca to, kas viņam dzīvē ir nepieciešams, kas dotu iespēju viņam kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kas attīstītu viņa pašapziņu un veicinātu viņa vēlēšanos piedalīties valsts dzīvē bez kompleksiem, bez mazvērtīguma un nolemtības apziņas, vienlaikus norādot katram no viņiem viņa reālās iespējas un nepazeminot viņa sasniegumus.

Es uzskatu, ka par skolotāju grūti kļūt, bet jābūt iedzimtam talantam. Īsts pedagogs ir tas kurš mīl bērnus savu darbu un ar prieku iet uz to. Ir tas kurš vienmēr pilnveido savas zināšanas(apmeklē kursus, lasa grāmatas, interesējas par jaunajiem mācīšanas un vērtēšanas veidiem un metodēm) un spējīgs iejusties skolēnā attīstības līmenī un emocionālajā stāvokli. Skolotājs, kurš audzina nemanot un tic bērnu panākumiem.
…