Vēlēšanas cariskās Krievijas laikā

19.gadsimta 70. gadu beigās Baltijas pilsētas, skāra reforma, kura pēc savas nozīmes un sekām pilsētu iekšējā dzīvē ir pielīdzināma dzimtbūšanas atcelšanai laukos. Proti 1877. gadā uz Baltijas provinces pilsētām attiecināja 1870.gada Krievijas pilsētu nolikumu, vienkāršoti to raksturojot, paredzēja šādus vēlētus sabiedriskās pārvaldes orgānus: 1. rīkotāja orgāns – pilsētas dome, ko ievēlēja pilsētas vēlētāju sapulce un kurā bija no 30 līdz 72 domniekiem, atkarībā no vēlētāju skaita pilsētā; 2. izpildorgāns – pilsētas valde, kuras locekļu skaitu brīvi noteica dome, bet tas nevarēja būt mazāks par divi. Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvienoja domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks bija četri gadi. Tādējādi tika iedragāti vecie uz kārtu principa dibinātie pilsētu pārvaldes institūti – rāte ar tās palīgorgāniem, kas līdz tam pilnīgi atradās baltvācu patriciāta rokās. To nomainīja vēlēta pilsētas pašvaldība. Ceļš uz to, atkarībā no mantiskā stāvokļa, pavērās arī nevācu pilsoņu aprindām. Tādējādi domē pakāpeniski iekļuva arī latviešu tautības domnieki.