Jēdziens „dzīve” nav šķirams no jēdziena „nāve”. Bez dzīvības nav nāves – bez nāves dzīvības. Nāves fenomenam ir liela ietekme uz cilvēku sabiedrību. Un ja pieņem, ka visas pasaules reliģijas veidojušās uz cilvēku bailēm no nezināmā un vēlmes to izskaidrot, izprast, tad nāve bijis viens no reliģiju rašanās un attīstības stūrakmeņiem. Reliģijas balstās cilvēku bailēs no nezināmā un galvenokārt jau bailēs no nāves. Reliģija „izdomāja” aizkapa dzīvi; tā ietekmēja sabiedrības segregāciju, stratifikāciju, sekmēja sabiedrības attīstību, uzturēja tajā kārtību.
Kopš baznīcas sekularizācijas, reliģijai vairs nav tik liela nozīme. Vērojams to cilvēku pieaugums, kas nepieder nevienai reliģiskai kopienai, kam nav noteiktas reliģiskas pārliecības. Sabiedrība jau sen ir izbridusi no „Tumsonīgo viduslaiku” purva, ģeogrāfiskie atklājumi, IT attīstība veicinājuši citu kultūru tradīciju, reliģiju asimilāciju, pārņemšanu, pieņemšanu. Tāpēc var apgalvot, ka mūsdienu cilvēka attieksme pret „mūžīgām vērtībām” – arī nāvi –, pret faktiem, ir viens vienīgs eklektisms.
Manuprāt, viens no svarīgākajiem veca cilvēka attieksmes veidojošajiem faktoriem ir reliģiskā piederība. Jauna cilvēka attieksmes būtisks veidojošais elements ir reliģiskā pārliecība. Tas ir tikai stereotipizēts pieņēmums, kas radies, pārdomājot sarunu ar kādu sievieti, kuru varētu iedalīt vecu cilvēku kategorijā.
Jāsaka gan, ka attieksmi pret nāvi neveido viens pats reliģiskais faktors. Svarīgu un varbūt pat svarīgāko lomu tur ieņem pirmais sociālais aģents, kas liek mūsu domāšanas veida, dzīves skatījuma un attieksmes pamatu – ģimene.
…