Cilvēktiesības ir valsts nodrošināta un aizsargāta likumīga iespēja rīkoties, realizēt savas ieceres, tās ir definējamas kā vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana, nodrošināšana. Cilvēktiesības ir tas pamats, uz kura balstās demokrātija. Tās ir vispārpieņemtās un ir galvenais faktors humānas pasaules izveidošanā. Brīvība ir cilvēktiesību pamats, līdz ar to cilvēktiesību neatņemamā daļa ir vārda brīvība. Vēsturiski pasaule ir ļoti daudz saskārusies ar vārda brīvības ierobežošanu, piemērām, totalitāro vai autoritāro režīmu laikā. Bet mūsdienās valstis tiekas pēc demokrātijas, līdz ar to ļoti vērtīga ir kļuvusi cilvēktiesību, tajā skaitā arī vārda brīvības, ievērošana. Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas (ANO Ģenerālā asambleja – 1948. gada 10. decembris) Preambulā minēts, ka tādas pasaules radīšana, kurā cilvēkiem būs vārda un pārliecības brīvība, kur tie būs brīvi no bailēm un trūkuma, pasludināta kā cilvēku augstākais centiens. Vai reāli ir iespējama šāda pasaule, kur cilvēki būtu pilnīgi brīvi no bailēm, un kurā valdītu vārda pilnīga brīvība? Šajā esejā es izpētīšu šo jautājumu.
Tātad, cik lielā mērā cilvēks var būt brīvs savās pārliecībās un spriedumos? Pirmkārt gribu minēt to, ka vairākas valstis cenšas panākt šo brīvību, valstu konstitūcijas ietver pantus par vārda brīvību un cenzūras aizliegšanu. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Latvijas Republikas Satversme nosaka, ka „ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, ka cenzūra ir aizliegta.”1 Tātad, konstitūcija dod savā ziņā pilnīgu vārda brīvību un aizliedz cenzūru. Bet brīvība var būt īstenojama tikai tiktāl, ciktāl tā neaizskar citas personas brīvību. Līdz ar to pastāv noteiktais ierobežojums. …
