“Patiesa mīlestība pret savu zemi nav iedomājama bez mīlestības pret savu valodu,” tā teicis Konstantīns Paustovskis un es viņam pilnībā piekrītu – ja mēs mīlam savu zemi, mums ir jāmīl arī sava valoda. Tās ir kā divas lietas, kuras vieno nesaraujamas saites, saites, kurās vijas pagātne, tagadne un nākotne. Kādu nākotni sagaida mūsu valoda – latviešu valoda? Neviens jau to īsti skaidri nevar zināt, bet es varu vienīgi minēt un mēģināt iztēloties, kā latviešu valodas ceļš vīsies šajā tik straujajā laika ritumā.
Daudz mūsdienās tik runāts par valoda kultūru. Mēģinu atcerēties, vai esmu dzirdējusi šo jēdzienu būdama vēl maza meitene, bet liekas, ka nē. Kad biju maza, nezināju daudz žargonus, barbarismus un lamu vārdus, bet nu diemžēl jāatzīstas, ka šī veida vārdu krājums ir palielinājies. Es nesaku, ka bieži tos lietoju, bet fakts, ka tos zinu, pierāda to, ka šos vārdus lieto cilvēki, ar kuriem esmu runājusi, vai, kuros esmu klausījusies. Ikdienas runa arvien biežāk tiek piesārņota ar neliterāriem vārdiem, arī vulgārismiem. Par kāda līmeņa valodas kultūru tas liecina? Un kāds bija šis runas un rakstu kultūras līmenis pirms trīsdesmit, desmit vai pieciem gadiem, vai tas ir mainījies? Tā kā šajā pasaulē esmu dzīvojusi tikai septiņpadsmit gadus, es nezinu, kā lietoja latviešu valodu pirms trīsdesmit gadiem, tādēļ jautāju vectētim, kādu viņš atceras latviešu valodu pirms trīsdesmit gadiem. “Tā nebija tik netīra, piesārņota, visiem skaidri redzams, ka mūsdienās notiek ne tikai neapturama vides piesārņošana, bet arī valodas piesārņošana. Latviešu valoda ir daudz cietusi. Kad es biju jauns, tad arī mēs, protams, lietojām žargonus, bet tie bija “saudzīgāki” un ne pārāk izplatīti manu draugu pulkā. Es uzskatu, ka ir kaut kas jādara, lai latviešu valoda nākotnē piedzīvotu “atdzimšanu”, attīrīšanos. Ļoti daudz vārdu, pat pārāk daudz latviešu vārdu, ikdienā aizstājam ar krievu valodas vārdiem.…
