Valoda un mīts cilvēka agrīnajā attīstībā ir to pavadījuši kā savstarpēji nesaraujamas parādības. Skaņas, kuras vērojamas apkārtējā pasaulē, kā dzīvību raksturojoši reakciju apzīmētāji (izsalkums, bailes, sāpes) cilvēka izpratnē gūst citu raksturu, tie kļūst par apzināti izmantojamu instrumenti vēlamā rezultāta panākšanai. Cilvēks patvaļīgi manipulējot ar skaņām – tās artikulējot, sāk nojaust sakarību, kādā uz tām atsaucas un izpilda nepieciešamo funkciju cilvēka sabiedrības loceklis. Šis sakarības pirmatnējais cilvēks atvedina uz norisēm apkārtējā vide, kam būtu jāreaģē līdzīgi ka tas notiek cilvēku sabiedrībā, jo cilvēks visu sev apkārtējo saskata, kā pilnīga vienotība esošu ar pašu cilvēku, nepastāv strikta nošķīruma starp dabu un cilvēku, viss ir viena realitāte, dabas attieksmei ir cilvēciskas attieksmes raksturs1. Cilvēkam sajūtot apdraudējumu sev visapkārt, rodas vajadzība pēc komunikācijas ar apkārt esošo vidi, lai iegūtu tās labvēlību, lai „uzsāktu konstruktīvu dialogu”, šeit sākas buramvārdu nozīme, kuri raksturam jābūt nemainīgam, lai pirmā nodibinātā saikne nepazūd, šajā attieksmē vārda nozīme ir tā fiziskajā raksturā , vārdam ir tiešs, nepastarpināts uzdevums, tas kalpo tik, cik noderīgi ir tā fiziskie parametri – ritms, tonis, secība. Tomēr cilvēkam attīstoties, tas attālinās no dabas un zaudē ticību ar valodas palīdzību saprasties ar dabu, viņš izveido valodai jaunu darbības lauku – sociālo realitāti, vārds iemanto jaunu nozīmi, tas no sava fiziskā rakstura gūst semantisku saturu, sekundāra kļūst tā fiziskais raksturs, kas, protams, pilnībā savu funkciju nezaudē.
Jautājumu centrā nonāk vārda nozīmes raksturs, kas vārdam piešķir atsevišķu nozīmi? Ja šo jautājumu aplūko strikta saiknē ar dabu, tad rodas interpretācija, kas par vārdu nozīmes pamatu uzskata dabā saklausāmo skaņu atdarināšanas procesu, kas cilvēkam licis piedēvēt nozīmes atsevišķiem vārdiem.…
