Līdzšinējai valodas politikai ir vairākas negatīvas sekas: mazākumtautību vidū latviešu valodas prestižs joprojām ir zems; Latvijā ir vietas, kur latviešu valodas loma un zināšanu līmenis nav palielinājies; izglītības sistēma joprojām nav gatava pārejai mazākumtautību vidusskolās uz mācībām latviešu valodā sākot ar 2004. gadu. Trūkst daudzu materiālu un personāla, kas būtu gatavi īstenot valsts izvirzītos mērķus valodas politikas laukā.
Zināmā mērā valsts valodas politika balstās uz pieņemtajiem valodas likumiem, kuru īstenošana ir uzvelta uz valsts valodas centra 12 inspektoru pleciem.
Valodas politikā daudz ko var panākt ar piespiešanu un sodiem. Tāda ir arī Latvijas valsts valodas politika, taču tai ir un būs arī negatīvas sekas. Negatīvas reakcijas varētu izspalikt, īstenojot tādu valsts valodas politiku, kas pietiekami daudz arī stimulē un pievilina. Piemēram, ja skolas, kas būs pietiekami sekmīgi pārgājušas uz latviešu valodu, īpaši stimulēs ar jūtamām piemaksām pie skolotāju algām, rezultāti būs daudz labāki, nekā 2004. gadā dodoties pārbaudīt un sodīt skolas, kuras nespēs likuma prasības īstenot vismaz formāli.
Mūsu valoda ir tieši atkarīga no mūsu ikviena personīgās attieksmes un vēlmes to lietot ikdienā. Negatīvie momenti dominē mūsu uztverē un valodas tēlā, kamēr pati valoda attīstās visai veiksmīgi.
Kopš 2002. gada janvāra beigām Latvijā darbojas Valodas komisija, kurā pēc Valsts prezidentes aicinājuma apvienojušies virkne dažādu speciālistu, lai spriestu par latviešu valodas nākotni mūsu valstī.
…