Daudzas un dažādas valodas definīcijas skaidro, ka valoda galvenokārt kalpo kā sazināšanās līdzeklis starp cilvēkiem vienas tautas ietvaros. Piemēram: ”Valoda ir skaņās ieveidotu vārdu un teikumu kopums, ar kuru palīdzību mēs savas domas, jūtas, centienus, t.i., visu garīgo dzīvi varam apzinīgi darīt pieejamu un saprotamu savas tautas locekļiem.” It kā cilvēks, kas apguvis kādu citu valodu savas mātes valodas līmenī, nespētu piedalīties vienotā saprašanās telpā ar šīs mātes valodas lietotājiem. Bet, ja jau “valodu saprot, dzīvojot tajā”, tad iepriekšminētā definīcija, iespējams, pilnīgi neizskaidro to, kas ir valoda.
Valoda ir ļoti sarežģīta un daudzpusīga parādība. Ar tās palīdzību mēs varam veidot visdažādākās ikdienā nepieciešamās un lietotās ekspresijas, piemēram, varam mīļi sačukstēties, varam strīdēties, varam kliegt, kā arī caur valodu mācīties, klausīties, ieklausīties, uztvert un saprast, izzināt, domāt un apzināties. Valoda neapšaubāmi veido arī kultūru, tās vērtību izpausmes. Valodas attīstība atspoguļo šās valodas veidotājas un lietotājas tautas attīstību. Tajā pašā laikā valoda spēcīgi ietekmē tautas attīstību.
No visām dzīvām būtnēm pasaulē tikai cilvēks ir apveltīts ar apzinīgu, artikulētu valodu. Dzīvnieki un putni, ko mēs pieradinām un it kā iemācām tiem “runāt”, patiesībā spēj neartikulēti atdarināt tikai valodas ārējo čaulu – skaņas, bet ne tās saturu. …
