Cildenums, aplūkots dažādās disciplīnās, var slēpt šķietami atšķirīgas konotācijas, tas var būt gan estētikas, gan morāles jēdziens, kā tas ir Longīnam, gan arī psiholoģiski nosacīta, pat reliģiska kategorija, kā to izvērš sensuālists Bērks. Tas ir obskūrs jēdziens, kurš dažkārt pats sevi rada atkarībā no konteksta, kādā tiek spriests. Šajā darbā es vēlētos iezīmēt tos aspektus, kuri norāda uz cildenā nozīmi Longīna un Bērka izpratnē un uz tā izpausmi un būtību valodā.
Longīns cildeno atrod augstākajā vārda mākslā un piecos tās aspektos – retora domās, kaismē, prasmē, izteiksmē un sasaistē. Jautājot, vai cildenais ir iedzimta kvalitāte, vai to var apgūt, viņš apgalvo, ka tas ir gan iedzimta, tomēr kopjama dāvana: “Ļoti bīstams ir cildenais, atstāts tikai pats savam smagumam, un nesaprātīgai drosmei, bez zināšanu svara tas ir kā rati bez kravas,1” un liek akcentu uz tām kategorijām, kuras cilvēks attīsta dzīves gaitā, - motīvs, kas šeit ieskanas, ir harmonija, saskaņa, mērenība, kas neļauj aizklīst nevajadzīgos pārspīlējumos un vājībās. Veicot sava laika dzejas kritiku, Longīna lietotie apraksti attiecas kā uz dzejnieka sacīto, tā arī uz viņa dvēseles vadīšanu un iegrožošanu. Kā vēlāk redzams Bērka pārspriedumā, arī tur varas un spēka kategorijas ir svarīgas, tiesa gan, mazliet atšķirīgā aspektā.…