Grāmatas notikumi risinās skaistā vietā Daugavas krastos pie Staburaga. Grāmatas varoņu dzīve noris dabas ietekmē. Viņi ir īsti dabas bērni. Izzinot un pētot dabas likumsakarības, viņi iemācās mīlēt visu dzīvo un skaisto.
Grāmatā aprakstītas dabas ainavas, kas ļauj vizuāli sniegt priekšstatu par dabas skaistumu. Tēlaini attēlota daba, upes straujais tecējums, viļņu rotaļas. „Daugava šalc lēnām un mierīgi. It kā miegā dziļi nopūšoties, viņā paceļas liels vilnis un plūst nedzirdamā straujumā uz Staburagu. Pie cietās klints tas sadrūp tūkstoš lāsītēs un katra lāsīte ietveras mēness starā un tas pārvēršas skaidrā sudraba kreļļu virknē, kas mirdz un vizuļo gaisā.” Domāju, ka šādi tēlaini dabas skati arī mūsu bērniem iemācīs mīlēt dabu, saskatīt tās skaistumu, kā arī izkops estētisko gaumi. „ No pakrastes pār Liepavotu un Daugavas viļņiem plūst salda, mīlīga smarža. Un bitītes saprot viņu: ātrā līkumā tās nogriežas no saviem taisnajiem gaisa ceļiem un iegrimst pakrastes zaļumā. Pēc brītiņa viņas atkal paceļas gaisā, un katrai tagad smagu un dārgu mantu pildītas somiņas līdzi. Un bitītes bez atpūtas dodas mājup un atkal atpakaļ. Šāda svētība nāk tikai vienu reizi visā garajā gadā Vīgantes pakrastē. Tad nevar rokas klēpī turēt. Un tādēļ Vīgantes pakrastē tagad viss san un dūc, un skan, it kā saldās smaržas apskurbināts: tur zied liepas.” Šo citātu lasot, var runāt gan par dabas skaistumu, gan čaklumu, gan izmantot iepazīstoties ar bitēm.
…
