Domāju, ka šis ir bijis un vienmēr būs viens no aktuālākajiem cilvēces jautājumiem. Tādi jautājumi kā „Kas es esmu?”, „Kāda ir mana sūtība?”, „Kāda ir dzīves jēga?” vienmēr ir nodarbinājuši cilvēka prātu. Un šiem jautājumiem pamatā ir tieši neziņa par to, kas un kādi mēs esam. Bet cilvēki to vienmēr ir vēlējušies noskaidrot, tikai sevis iepazīšana nebūt nav viegla.
Cilvēki ir ļoti atšķirīgi, reizēm mēs sastopam arī diezgan līdzīgus cilvēkus, parasti meklējam līdzīgos sev, bet tomēr divu vienādu cilvēku nav. Un es šeit nerunāju par tādām atšķirībām kā ādas krāsa vai deguna forma, bet par to, kā cilvēki skatās uz lietām, kā tās saprot. Cilvēku reakcija uz vienu un to pašu notikumu ir tik dažāda! Jā, cilvēku atšķirības novērojam mēs visi un ļoti bieži sakām, cik labi, ka visi neesam vienādi, vismaz ir interesanti. Bet visvairāk cilvēkus nodarbina vēlme saprast, kāda tad ir mūsu pašu vieta pasaulē, kādēļ esam tādi, kādi esam un kas tad īsti esam, ko mēs varam. Vai sevi vispār ir iespējams pilnīgi iepazīt? Nē, manuprāt, nav. Bet ikvienam būtu jācenšas to darīt, jo galu galā mūs var pamest pilnīgi visi, bet mūsu pašu personība, mūsu „es” paliks. Cilvēkiem jāiemācās sadzīvot un saprast pašiem sevi, jāiemācās sevi tiesāt un sevi mīlēt.
Filozofija pēta cilvēku saistībā ar viņa kultūru, vērtību un nozīmi, tā analizē cilvēka spējas spriest, domāt, izskaidrot, analizēt, darboties, būt brīvam. Un šī vēlme izprast cilvēku, viņa būtību ir vērojama visā filozofijas vēsturē līdz pat mūsdienām.…
