Nenoliedzami, bērnu sliktajai uzvedībai ir arī daudzi citi cēloņi. Piemēram, amerikāņu psihiatrs un skolotājs Rūdolfs Dreikurs uzskatījis, ka jebkāda neapmierinoša uzvedība klasē vai skolā, lai tā būtu sociāla, intelektuāla vai emocionāla, ir vērsta uz vienu no četriem iespējamiem mērķiem – pievērst uzmanību, demonstrēt varu, mēģināt atriebties, vai glābties norobežojoties. [1] Viennozīmīgi cēlonis bērnu visatļautībai visbiežāk ir rodams ģimenē. Vecāku liberālā audzināšana ir noteicošais faktors, kāpēc bērni ir tādi, kādi viņi ir, vai kāpēc viņi ir attīstījušies par tādiem, kādi viņi ir. Ir vecāki, kas uzskata, ka bērnam līdz skolas vecumam ir jāļauj darīt pilnībā visu, ko tas vēlas, neizvirzot nekādus norādījumus vai noteikumus, kā arī apmierinot visas bērna iegribas un vajadzības, tādējādi tas izaugšot par radošu un brīvu personību. Un ja šādi bērni nonāk skolas solā, tad kā var vispār gaidīt, ka tas pakļausies jebkādiem skolotāja norādījumiem? Uzskatu, ka to, ko vecāki bērnā ieaudzinājuši, var izravēt tikai ar varu un lielu spēku, bet, lai arī kādas metodes skolotājs izmantotu, manuprāt, arī tad bērns pilnībā nemainīsies, bet tiks izkropļots.
Pedagoģiskās attieksmes humanizācija un demokrātiskuma principu ievērošana, secinu, nav iemesls bērnu visatļautībai. Cēloņi ir daudz un dažādi, taču, manuprāt, vislielākā loma ir vecāku audzināšanā, jo tieši viņi bērnam ir ļāvuši attīstīties tādam, kāds viņš ir.
…