Latvijas sievietes ķermenis daudzējādā ziņā atšķiras no sociālo zinātņu literatūrā aprakstītā sievietes ķermeņa. Rietumu sievietes un austrumu sievietes ķermeņus nošķir Padomju Savienības reiz novilktās robežas un tikai pakāpeniski Latvijas sievietes ķermenis mācās un apgūst to, kas ilgu laiku bijis noslēpums. Ir daudz un dažādu kritēriju pēc, kuriem varētu raksturot šīs atšķirības. Par nozīmīgākajiem šajā gadījumā es uzskatu divus – ķermeņa kultūra un ķermeņa loma sabiedrībā.
Ķermenis ir tas, ko savā ikdienā cilvēki izrāda, izdaiļo, ar ķermeni var manipulēt un radīt maldīgu priekšstatu kā arī uzsvērt būtiskāko. Ķermenis ir personības liecinieks, kas pauž attieksmi un vērtējumu. Ķermenis ir pirmais, ko pamana un kas veido priekšstatu par cilvēku ar konkrētām personības iezīmēm. Līdz ar to veidojas zināma ķermeņa kultūra, kuru realizējot, cilvēki vairāk vai mazāk cenšas parādīt, atklāt vai arī slēpt savu personību.
Pirmā no atšķirībām ir tā, ka rietumu sievietes ķermenis ir disciplinēts, kas saistīts gan ar sava ķermeņa demonstrēšanu, gan kontrolēšanu ievērojot sabiedrības gaidas. „Rietumos 20.gs. 70. gados un it īpaši 80. gados krasi palielinājušās ēšanas problēmas sievietēm – anoreksiju un bulīmiju mēģināts skaidrot kā pārmērīgu paškontroli un sievietes ķermeņa noliegšanu. Saskaņā ar šo interpretāciju interorizēta mizogīnija izpaužas kā sevis nīšana un somatofobija – bailes no ķermeniskuma”[Palīna 2002:208]. Palīna uzsver arī to, ka ķermenis nedrīkst iziet ārpus rāmjiem. Turpinot šo tēmu, filozofijas un sieviešu studiju profesore Sandra Lī Bārkija uzskata, ka tagad sevis pārveidošana sievišķīgā ķermenī var būt jebkas, bet tam visam ir liela saistība ar ķermeņa disciplīnu. Gaita, stāja, matu sakārtojums, kosmētika, rotas, apģērbs, žesti, augums – viss ir pakļauts stingrai disciplīnai. Kāpēc? Pēc autores domām tas nav saistīts ar sievietes pašas vēlmēm izrādīt savu ķermeni, viņa uzskata, ka tas ir vēsturisks fenomens, kas saistīts ar likumdošanu, vecāku un skolotāju, mediju un skaistumkopšanas speciālistu ietekmi. Sievietes ķermenis ir statusa, audzināšanas un dzīves veida liecinieks, kur atkāpes no pieņemtā un tradicionālā var izsaukt asu kritiku.
Latvijas sievietes ķermeni nevarētu nosaukt par disciplinētu. Un tam ir vairāki objektīvi iemesli, lai gan apgūstot rietumu pieredzi, arī Latvijas sievietes ķermenis pakāpeniski pietuvojas rietumu sieviešu disciplinētajam ķermenim. Ķermeņa formas koriģēšana ar dažādām metodēm ir viena no tām, kas visstraujāk ienāk Latvijā un pārsvarā attiecas uz „perfekta” auguma uzturēšanu, uz ko visdrīzāk pamudina vīrieši., kuri arī Latvijā ieņem augstākas varas pozīcijas. Taču sevis izdaiļošana un statusa apliecināšana ar savu ķermeņa nav tik izteikta, šajā gadījumā par izņēmumiem var uzskatīt augstāko un zemāko sabiedrības slāņu sievietes kā arī sievietes, kurām ķermenis jāpublisko lielas sabiedrības priekšā. Piemēri varētu būt – prostitūtas, sievietes – uzņēmējas un popzvaigznes.
Latvijas sieviete tikai mācās disciplinēt ķermeni. Pelēkās drūmās nolaistās sejas, sakumpušās muguras un izgāztie vēderi, bezgaumīgi izkrāsotās sejas, tam ir pierādījums. Sievietes eksperimentē, cenšas atdarināt, sekot kosmētikas ražotāju ieteikumiem.
Atšķirība ir arī tajā, ko rietumu un Latvijas sievietes vēlas demonstrēt. Rietumu sieviete ir disciplinējusi savu ķermeni, lai parādītu savu personību, lai neatpaliktu no vīriešiem un mēģinātu nostāties līdzvērtīgās pozīcijās, pat līdz situācijai, kad pilnībā tiek zaudētas sievišķīgās ķermeņa formas.
…
