Jāatzīst, ka hercogs Jēkabs arī nespēja nodrošināt savas valsts neitralitāti, kura tika atzīta starptautiskā miera kongresā Lībekā. Viņa izveidotā dažu simtu vīru lielā hercoga gvarde nespēja hercogisti aizsargāt pret zviedriem. Tas gan liekas diezgan loģiski, jo, it īpaši Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, savu armiju lika apbruņot pēc vismodernākajiem standartiem. Tāpat arī hercoga plāns Gambiju Āfrikas piekrastē izveidot par vergu iegūšanas centru un vergus pārdot Amerikā un nodarbināt plantācijās Tobago salā, kā arī daudzas citas ieceres hercogam tā arī neizdevās īstenot, jo kolonijas, kuras tika iegūtas, pēc kāda laika arī tika pazaudētas, tai skaitā arī viņa Tobago sala ar plantācijām. Kā izrādās, tad bija tikai neliels skaits kolonistu no Kurzemes, pārsvarā tie bija hercoga savervētie kolonisti no Vācijas vai citām valstīm Eiropā, turklāt liela daļa kolonistu gāja bojā no tropiskajām slimībām vai sadursmēm ar vietējām ciltīm.
Visās šajās hercoga darbībās cieta hercogistes pilsoņi, tādēļ šīs šķietami „ izcilās” rīcības ir tikai kritizējamas un nosodāmas. Ne jau velti cilvēki mēdz teikt: „ Gribēju, kā labāk, bet sanāca tikai sliktāk” . Tieši tā sanāca arī Kurzemes hercogam Jēkabam Ketleram. Tāpēc labāk ir „ septiņas reizes nomērīt un tikai tad griezt” !
…