Principā šobrīd rast vienotu risinājumu Irānas jautājuma atrisinājumam ir grūti. Pat tie autori, kuri it kā atbalsta militāru uzbrukumu Irānai, lai likvidētu tās kodolprogrammas, atzīst, ka šāda uzbrukuma sekmīga īstenošana var būt ārkārtīgi sarežģīta, jo ASV vai Izraēlas militārais trieciens Irānai varētu būtu sliktākais iespējamais scenārijs Teherānas kodolambīciju apturēšanai. Tas izpaustos tādejādi, ka uzbrukuma gadījumā būtu upuri Irānas pusē, kā arī tas varētu izraisīt reģionālu konfliktu un sagraut pasaules naftas tirgu. Vienlaikus M.Kroenig ir pārliecināts, ka „iespējamā ar kodolieročiem apbruņotā Irāna parāda ASV, ka tai nav lielas izvēles iespējas, tādēļ Irānai jāuzbrūk tagad, kamēr nav vēl par vēlu.” C.H.Kahl, kurš pietiekoši kategoriski noraida ideju par to, ka vajadzētu uzbrukt Irānai, kritizē Kroenig aģitāciju uz uzbrukumu. Viņš ir šokēts par to, ka Kroenig aiziet pat tik tālu, ka uzsver, ka uzbrukums Irānai varētu būt pat gluži pievilcīga perspektīva un labākā no alternatīvām, jo saskaņa ar M.Kroenig, preventīvs karš ir vismaz slikts variants. Kroenig uzskata, ka uzbrukuma gadījumā Irāna nevarētu atbildēt visļaunākajā atriebības formā, piemēram, bloķējot Hormuza šaurumu vai novietojot raķetes pie Dienvideiropas. Šādu Irānas rīcību ASV varētu novērst, uzsverot, ka tās mērķis ir tikai un vienīgi iznīcināt Irānas kodolprogrammu, nevis gāzt valdību. Tiesa, ņemot vērā ASV līdzšinējo ārpolitiku, tikai virspusīgs vērotājs varētu domāt, ka tas ir ASV vienīgais mērķis.
Jāpiekrīt, ka Irānas kodolprogramma apdraud drošību reģionā, jo šāda programmas īstenošana rada spriedzi reģionā, kā arī nemieru ārpus reģiona, šajā gadījumā ASV un Eiropas Savienības teritorijā. Tomēr, var uzdot pretjautājumu, vai, piemēram, ASV nespekulē ar Irānas kodolprogrammu, atsaucoties uz starptautiskās drošības draudiem, lai palielinātu pašas ietekmi reģionā?
…